No Šrilankas uz pasaules centru

Rēzeknes slimnīca pēdējā laikā ir tāda bēdīgi slavena, jo kāda paciente pēc insulta tika palaista mājās. Uz tā fona mazāk pamanāma bija ziņa, ka šajā Latgales slimnīcā veikta unikāla procedūra – mugurkaula kanāla subarahnoidālās cistas operācija –, kas, kā savā Facebook lapā vēsta pašvaldības izdevums Rēzeknes Vēstnesis, ir ļoti sarežģīta un arī pasaulē tiek praktizēta reti, jo šāda saslimšana sastopama tikai aptuveni vienam no 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Operāciju tandēmā ar neiroķirurgu Imantu Oļševski veica slimnīcas neiroķirurgs Kavšanta Malinka Rambadagalla. Šī ziņa lika SestDienai acīmredzami no citurienes nākušo ārstu uzmeklēt un noskaidrot, kas viņu laikā, kad Latvijā, un jo īpaši reģionos, ārstu trūkst, aizvedis uz Rēzekni.

Iepazīstoties jaunais Rēzeknes slimnīcas ārsts sauc sevi vienkārši par Malinku. Pie tā tad arī paliksim. Līdzīgi kā citi tālu zemju mediķi, arī viņš Latvijā no Šrilankas nonācis, lai studētu medicīnu – šeit studiju maksa joprojām ir samērā pieejama un izglītības kvalitāte – laba. Taču Kavšanta arī palicis šeit uz dzīvi, apprecējies, dzied latgaliski un zina, ka pasaules centrs ir Rēzeknē.

Mūsu saruna notiek skaidrā latviešu valodā. To viņš apguvis jau studiju procesā, un latviešu valodā bijis jākārto arī valsts eksāmens. Ārstiem tā būtu jāzina vismaz C līmenī. Vai bijis grūti valodu iemācīties? Bijuši labi skolotāji. Piemēram, Latvijas Universitātes pasniedzēja Asja Svarinska. Malinka smaida, jo valodas mācīšanās process acīmredzami saistās ar skaistām atmiņām – esot tusējis ar meitenēm un dzēris aliņus. Ir taču kaut kā tā valoda jāpraktizē. Tajā brīdī durvīs parādās sieva Marta, un fotogrāfe brīdina, ka sieva nāk, jādomā, ko runā. "Viņa zina, tāpēc jau viņa ir mana sieva," viņš smejas. Ar Martu viņš iepazinies tepat Rēzeknē. Viņa strādājusi uzņēmumā, ko vadījis kāds Malinkas draugs. Sākumā bijusi tāda neliela trauksme, ka taču abiem esot liela gadu starpība. Kad iepazīstamies ar datiem, secinām, ka nemaz jau tik liela tā nav, un problēmu atceļam. Viņa studiju laika klubs bijis Kardināls – tur tad kopā ar kursa biedriem pirms eksāmeniem devušies arī ar grāmatām. Kā viena nodaļa apgūta, varējuši sevi apbalvot ar dzērienu un deju, un tad atpakaļ pie nākamās nodaļas. "Dabūju deviņi," atceras Malinka.

Roltonu diēta

Pirms darba Rēzeknē Malinka divus gadus strādājis slimnīcā Īrijā – vienu gadu rezidentūras apmaiņā un vienu gadu kā ārsts. Tiesa, ārstam vairs īsti nebija piedāvājuma strādāt savā nozarē un bija jādomā, ko darīt tālāk. Bijis piedāvājums no Rēzeknes, taču vienlaikus atgriezties mājās aicinājis arī Šrilankas prezidents. Tur tolaik neiroķirurgu trūcis. "Es nezināju, ko darīt. Atbraucu uz Rēzeknes slimnīcu, apskatījos operāciju zāli, kas, godīgi sakot, bija ļoti laba," atceras ārsts. Viņš solījis pieņemt lēmumu pēc tam, kad būs aizbraucis arī uz Šrilanku. Neskatoties uz prezidenta aicinājumu, ārstu biedrībā viņam pateikts, ka strādāt īsti nevarēs, jo, lai gan ir šrilankietis, tomēr vairs arī ne vietējais. "Ja jūs būtu ārzemnieks, tad mēs jums varbūt atļautu," tā vietējā ārstu organizācija paskaidrojusi tautietim savu lēmumu. Tad nu bijis skaidrs, ka jāatgriežas Rēzeknē. Sākumā bijis liels šoks, jo iepriekš Īrijā algā saņēmis no 5000 līdz 7000 eiro uz rokas, taču Rēzeknes slimnīcas atalgojums jaunajam ārstam bijis 430 eiro mēnesī. "Tas bija liels sitiens. Es dzīvoju sociālajā mājā bez virtuves. Atceros, ka nebija tik daudz naudas, lai varētu nopirkt Ausmiņas kebabu, dzīvoju ar kolu un roltoniem, klāt piekožot ķiploku grauzdiņus." Tāda diēta bijusi aktuāla kādu pusgadu, līdz saticis savu topošo sievu, kura tad pabarojusi labāk. Tad, protams, pamazām gājis uz augšu. Ja vien cenšas, varot tīri tā neko pelnīt, taču vajagot strādāt uz to, vērtē Malinka. Iespējas esot, jo Daugavpilī un Rēzeknē ir tikai četri neiroķirurgi uz abām slimnīcām. "Mēs nesūdzamies, mums ir daudz pacietu!' saka ārsts. Vienlaikus, protams, arī viņš ik pa laikam domā, kā būtu strādāt ārpus Latvijas. Šrilankā gan viņš negribētu atgriezties, jo jūtas noniecināts. "Es zinu, kas ir rasisms, bet es nezinu, kas ir rasisms pret savējo," komentē nu jau rēzeknietis. Latvijā ar rasismu viņš saskāries tikai studiju laikā. Tolaik Latvijā vēl nav bijis tik daudz ārvalstu studentu. Viņš atceroties kādas trīs tikšanās ar tā sauktajiem skinhediem. Pamatā situācijas varējis atrisināt ar smiešanos vai pasniedzot pretiniekam roku, bet nereti palīdzējusi veiksme, piemēram, īstajā laikā garām braucošs policijas auto. Tagad gan vairs ar šādiem gadījumiem neesot saskāries. "Rasisms ir problēma visā pasaulē. Paskatieties uz ASV!" viņš saka. Rēzeknes slimnīcā pacienti vairs nepievērš īpašu uzmanību tam, ka Malinka izskatās pēc ārzemnieka. "Varbūt agrāk tā bija, bet es vienmēr teicu, ka es esmu čorts (velns – no krievu val.)," paskaidro Malinka.