Līdz šim nav izdevies atrast cilvēku, kurš pilnībā noticētu skaidrojumam, ka Ojārs Rubenis nolēmis pamest Latvijas Nacionālā teātra valdes locekļa, citiem vārdiem – direktora, amatu izdegšanas sindroma dēļ. Vainīgs paša Rubeņa radītais tēls – vienmēr formā, un reti kurš domā par viņu vecuma kategorijās, proti, šā gada 1. aprīlī Ojāram Rubenim apritēs 63 gadi.
Tagad nu jau bijušais valdes loceklis sēž tajā pašā kabinetā un krēslā, bet oficiāli ieņem citu – izpilddirektora – amatu. Atšķirībā no Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētāja Zigmara Liepiņa, kurš savā kabinetā lielā ekrānā periodiski novēro biļešu tirdzniecības plūsmu, Ojāram Rubenim vakaros, kad beidzot tiek pie dokumentu izskatīšanas, fonā tiekot ieslēgta translācija no Lielās zāles izrādes, kas tobrīd notiek.
Bet kāpēc jāiet prom? "Divpadsmit gadu ir pietiekami ilgs laiks, un uzskatu, ka nevaru ar pilnu jaudu dot teātrim to, ko līdz šim esmu darījis. Esmu strādājis no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā. Ir stulbs tas vārds "izdegšanas sindroms", bet, ja tu vakarā izlasi simt lappušu no grāmatas, bet nākamajā vakarā atšķirot saproti, ka neatceries, par ko esi lasījis, tad ir pienācis kaut kāds punkts," secina Rubenis.
Jautāts, vai risinājums nebūtu mākslinieciskā vadītāja atrašana, pašam saglabājot valdes locekļa amatu, Rubenis atbild drīzāk apstiprinoši, taču atzīst, ka cilvēks, kuram divas reizes piedāvāts kļūt par galveno režisoru, tam pagaidām neesot gatavs. Šī cilvēka vārds paliek noslēpumā.
Ir gan arī otra lieta, par ko Ojārs Rubenis runā samērā atturīgā tonī. "Es negribu ar savām tiesvedības problēmām simtgadē būt Nacionālā teātra pirmais cilvēks," viņš saka. Pie tā dēvētās digitālgeitas mēs gan vēl nonāksim.
pagāns
Roka roku mazgā
Alfrēds