Racionālā Ksenija

Liels bija viņas pārsteigums, kad tās tiešām tika publicētas, turklāt – bez neviena papildjautājuma vai autora pārbaudes!Kādudien Ksenija izdomāja stāstu, kurā aicina neēst ķiplokus un sīpolus, jo tiem esot slikta enerģētika, neēst eksotiskos augļus, jo tos nevar sagremot latvieša "ģenētiskais kods", badoties un taisīt kliņģerīšu klizmu. Lieki teikt, ka visi ieteikumi ir muļķības – tiem nav nekāda zinātniska pamatojuma. Ksenija iejutās "sertificētas" dziednieces Lailas Ozoliņas tēlā un, izmantojot vecu Inbox e-pasta kastīti, no kuras reiz čakarējusi kādu puisi, nosūtīja ieteikumus medijiem. Liels bija viņas pārsteigums, ka nākamajā dienā tos publicēja ne tikai portāls Dievietei.lv, kas gan pārsteidzis mazāk, bet pat Delfi. Lai gan Ksenija pēc tam savā blogā pastāstīja par pastrādāto "nedarbu", vēl pēc divām nedēļām rakstu publicēja arī Apollo.Atveram viltus Lailas e-pastu, un tajā nav nevienas ziņas no konkrētajiem medijiem – ne vēlme precizēt ziņas par "sertificēto dziednieci" Lailu, ne jautājumi par izdomātajiem ieteikumiem. Vien ātro kredītu reklāmas un cita veida spams.Izvēloties šādu eksperimentu, Ksenija gribēja pārbaudīt, vai absolūtas muļķības no anonīma autora var kļūt par Latvijas mediju saturu. Izrādās – var! Viņa kā uztura speciāliste zina un pati uz savas ādas ir izbaudījusi, ko nozīmē ieturēt kādu kaut kur internetā atrastu diētu, kas sola brīnumus. Brīnumi nenotiek! Taču cilvēka veselību sabeigt var ātri. "Jebkuram, kas publicē informāciju par veselību un uzturu, jāpārliecinās, vai informācija nāk no droša un ticama avota," savā blogā raksta Ksenija. Savukārt lasītājiem būtu kritiskāk jāvērtē piedāvāta informācija. Ksenijas eksperiments pierāda, ka tas ir visnotaļ lietderīgi.Ksenija ir dzimusi Rīgā, bet bērnību aizvadīja pie Urāliem. Viņa atceras ziemas ar -45 grādu salu, kad rīts sākās ar izrakšanos no mājas, un vasaras ar 45 grādu svelmi. Tētis strādāja Rīgā, bet meitene ar mammu dzīvojusi Krievijā un bieži braukusi ciemos. Vilciens braucis trīs dienas. Taču no meitenes piecu gadu vecuma ģimene pārcēlās uz Latviju pavisam.Pusaudža vecumā Ksenija izdomāja, ka viņai ir liekais svars. "Mana ēdienkarte bija drausmīga, lai arī vecāki radināja pie veselīga uztura." Viņa atceras, ka skolā dažkārt ēdusi piecas bulciņas dienā un, būdama 1,68 metrus gara, svērusi 63 kilogramus. "Baigais liekais svars!" Salasījusies visvisādus rakstus, pati uz savu galvu sākusi ievērot diētas, līdz svērusi vien 47 kilogramus. "Man visu laiku sala, un es atvadījos no puses matu," viņa atceras. Tad arī lēnām radusies nopietnāka interese par uzturu."Tikai ne medicīna un tikai ne bērni," bijis tagadējās uztura speciālistes uzstādījums laikā, kad bija jāizvēlas, ko darīt pēc skolas. Viņa aizgājusi līdzi draudzenei uz atvērtajām durvju dienām Rīgas Stradiņa universitātē. "Pēkšņi iznāk Lolita Neimane un saka – mums ir jauna programma: Uzturs!", un tā viņa "iekritusi". Šobrīd Ksenija ir uztura speciāliste ar bakalaura un maģistra grādu un turpina studijas Latvijas Universitātē, kur maģistrantūrā studē komunikācijas zinātnes. Tas gan esot vairāk kā hobijs. Maģistra darbā viņa interesi par uzturu apvienos ar interesi par reklāmu un uz ierīces, kas fiksē skatienu (eye tracker), pētīs vegānu un gaļēdāju atšķirīgās reakcijas uz gaļas ēdienu reklāmām.Ikdienā Ksenija strādā bērnudārzā un rūpējas par mazuļu ēdienkarti. Viņas darbvieta ir tipisks medmāsas kabinets mācību iestādē. Nekā lieka, un uz galda uztura speciālista galvenais instruments – liels kalkulators. Bērnudārzos vajadzīga vai nu medmāsa, vai uztura speciālists. Ja audzēkņu vidū ir bērni ar alerģijām, lietderīgāk šķiet pieņemt darbā uztura speciālistu. Tomēr Ksenija stāsta, ka nereti pilda arī medmāsiņas funkcijas – viņai ir jāmāk sniegt bērniem pirmo palīdzību. Visbiežākā nepieciešamība esot pēc plākstera."Tas ir vispateicīgākais darbs, kas vien var būt," tagad viņa priecājas par iespēju strādāt ar bērniem. Darbā ar pieaugušajiem uztura speciālistam jākļūst arī par psihoterapeitu. Nereti klients vainojot arī uztura speciālistu par to, ka apēdis desmit bulciņu. "Tas bija par smagu!" atceras Ksenija, kura šobrīd konsultācijas pieaugušajiem sniedz reti, taču bērniem lasīt lekcijas par uzturu ļoti patīkot, jo tās var pārvērst rotaļā. "Ar viņiem ir jautri, viegli, un pēc darba ar bērniem varu iet mājās uzlādējusies, ne iztukšojusies," secina Ksenija.Oponenti viņas blogā norāda, ka gan jau tas ir vien pašas tēla mārketings – gribot iedzīvoties kādā labā vietiņā! Nekādu neatraidāmo darba vai reklāmas piedāvājumu gan meitenei neesot, vien aicinājumi uzrakstīt kādu rakstu par uzturu. "Mans mērķis nav būt populārai. Es rakstu par tēmām, kas man patīk. Rakstu tādā stilā un atspoguļoju norises, kas mani kaut kādā veidā aizkustina, riebjas, izraisa prieku. Vienkārši daru to, kas man patīk, cerībā, ka, iespējams, kāds sāks domāt racionālāk," tā Ksenija skaidro, kāpēc viņas blogs uzrunājis tik daudz interesentu.