Apcerējuma mērķis: nenosveroties uz beletristiku par Jaņa Rozentāla dzīvi un sīkām vājībām, pēc iespējas atmodināt viņa garīgo tēlu – daļu mūžīgā un vislabākā, ko glabā latvju dvēsele, – tā 1924. gadā monogrāfijā par Jani Rozentālu (1866–1917) raksta Roberts Šterns.
Līdzīgs ir arī mana daudz īsākā apcerējuma mērķis, nevairoties tomēr mazliet arī no "beletristikas". Jo vai gan man vienai gribas zināt, kāds cilvēks slēpās aiz latviešu profesionālās glezniecības celmlauža kanoniskajām kuplajām ūsām un tumši urbīgā acu skatiena? Visu gadu ar plašu kultūras programmu gan Rīgā, gan Rozentāla dzimtajā pilsētā Saldū tiks atzīmēta mākslinieka 150 gadu jubileja. "Zinot Rozentāla nozīmi, to, cik viņa vārds pārklāj dažādas kultūras jomas, tā bija mūsu iniciatīva – aicināt kopā dažādus kolēģus un domāt kopīgu programmu par to, kā mēs visi varam šo gadu darīt pilnasinīgāku un pacelt Jaņa Rozentāla vārdu vēl nebijušā augstumā. Viss Jaņa Rozentāla daiļrades ceļš apliecina mākslinieka darbības lielo motivāciju un misijas apziņu, ar kādu viņš realizēja savus dzīves uzdevumus. Lai arī šķiet, ka Rozentāls ir tik tālu pagātnē, jo tiek svinēta 150 gadu jubileja, tomēr viņš ar saviem darbiem ir atnācis līdz mūsdienām, esot šeit uz palikšanu," saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce.
Cilvēces līdzstrādnieks
Ir vērts sākt no Jaņa Rozentāla mūža beigām un pilnībā citēt somu rakstnieces Mailas Talvio atmiņas par viņa bērēm Somijā, uz kuru Rozentāla ģimeni aizveda Pirmais pasaules karš. 1917. gada 8. janvārī Janis Rozentāls pēkšņi šķiras no dzīves. "Kas bija šis mākslinieks? Kas viņa tauta?" jautā cits citam somi, kuri pulcējas ap kapu. Klusā kapliča pārvērtusies: ziedošās puķes pušķo vaļējo šķirstu, un daudzie vaiņagi ievada svinības. Milzu lauru vaiņagi guļ pie mirušā kājām. Vaiņagi, kādus vēl šeit nav redzējuši. Un sveši, plecīgi vīri stāv nelaiķim kā godasardze. Mēs, somi, saprotam, ka tā ir latviešu tauta. Bet kā gan viņi nokļuva šurp tik drīzā laikā, kur satiksme tik aprobežota? Tomēr viņi ir te. Nekādi šķēršļi tos nav atturējuši… Savāda silta sajūta un gribasspēja dveš no viņiem pretim. Viņi ir kā kluss noslēpums, kurš gaida uz brīdi. Beidzot sākas runas. Mēs, somi, nesaprotam viņu valodu. Sākumā mēs stulbstam un jūtam, ka liels ir šo runu saturs un stipra un skanoša viņu valoda. Tad mēs saprotam, ka šais vārdos ir ugunis, kuras kvēlo kopīgi visu cilvēku krūtīs. Šīs jūtas rauj mūs līdzi. Mēs dalām līdz ar tiem viņu skumjas. Mēs jūtam pateicību un mīlestību līdz ar svešajiem. Mirušais vairs nav svešs. Kā cilvēces līdzstrādnieks viņš pieder cilvēcei un arī mums."
"Cilvēces līdzstrādnieka" Jaņa Rozentāla 150. gadadiena iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā līdzās krievu izcelsmes mākslinieka Vasilija Kandinska 150. gadadienai, Migela de Servantesa 400. gadadienai, grieķu zinātnieka un filozofa Aristoteļa 2400. gadadienai, kā arī 1000. gadadienai kopš Almati dibināšanas un 350. gadskārtai kopš Franču zinātņu akadēmijas dibināšanas. Tā izcelts Rozentāla darbs latviešu glezniecības skolas attīstībā un novērtēts ieguldījums Baltijas reģiona mākslas procesu modernizācijā. "Es teiktu, ka Rozentāls ir hrestomātisks. Lai arī pārstāv pilnīgi citu laikmetu, stilu un dzīvi, joprojām viņa māksla ir svarīga, kaut vai tāpēc, lai mēs saprastu mākslu kopumā un varbūt arī – labāk izprastu mūsdienu mākslu," uzskata Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja direktore Dace Vosa.
Gleznot jūru, puķes, visu, visu
Janis Rozentāls ir dzimis 1866. gada 18. martā (pēc vecā stila – 6. martā) Saldus pagasta Bebru mājās. Trūcīgā kalēja ģimenē kā pastarītis – piektais bērns. 10 gadu vecumā līdzekļu trūkuma dēļ skološanās viņam jāpārtrauc. Janis pats izlemj doties uz Rīgu, un vecāki nepretojas šim lēmumam cerībā, ka puika izmācīsies kādā veikalā par mācekli. Puiku pievilkuši kuģi un ostas dzīve, un viņš «sasitas» ar ielas puikām un blandoņām.
Nāsīs ievilktās brīvības dēļ vēlāk ir grūti noturēties darbā dāmu apģērbu veikalā. Janis iekārtojas par bufetes puiku Švarca koncertdārzā, bet līdz ar sezonas beigām nonāk pie cunftes mālderu meistara Cileviča. Tas nozīmē, četrus gadus dzīvoklis un uzturs par brīvu. Janis neskopojas ar 20 kapeikām, kas mālderzellim ir liela nauda, un bieži apmeklē Pilsētas bilžu galeriju. Paralēli sāk pats meklēt sev meistaru, kurš «gleznotu jūru un puķes, un visu, visu». Janis apmeklē arī nodarbības Rīgas (vācu) Amatniecības skolā. 1888. gadā jaunā mākslinieka zīmējums mākslas skolu skatē Pēterburgā tiek godalgots ar sudraba medaļu. Liktenis ir labvēlīgs (kā viscauri viņa dzīvei) – par kāda drēbnieka portretu viņš saņem 22 rubļus un var doties studēt Pēterburgas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Tālāk jau stāsts ir līdzīgs kā daudziem citiem latviešu glezniecības celmlaužiem.
"Kopā ar Pēteri Balodi apmetas sliktā istabiņā un kopā cīnās par miesīgo un garīgo barību, krāsodami gan izkārtnes, gan dažnedažādas bildītes, Lieldienu olas utt.," raksta R. Šmits. Pēterpilī Janis Rozentāls apvienojas ar citiem latviešu talantīgajiem un patriotiskajiem jauniešiem – Vilhelmu Purvīti, Jāni Valteru, Ādamu Alksni, Rihardu Zariņu u. c. –, izveido pulciņu Rūķis, kas vieno ne vien topošos gleznotājus, bet arī mūziķus.
Visu rakstu par Jani Rozentālu lasiet 26. februāra žurnālā SestDiena!