Atbilde uz jautājumu, ko pašlaik dara 1992. gada Albērvilas, 1994. gada Lillehammeres un 1998. gada Nagano olimpisko spēļu dalībnieks slēpošanā, 51 gadu vecais Jānis Hermanis, sākotnēji pārsteidz: "Es taču esmu pensionārs!" Tas ir iespējams, ja vairāk nekā 25 gadus nostrādāts iekšlietu struktūrā un pārkāpts pāri 50 gadu slieksnim.
Jānis savā ziņā bija celmlauzis, kurš pirmais no latviešiem pēc neatkarības atgūšanas slēpošanā kvalificējās olimpiskajām spēlēm. Augstāko, 61. vietu viņš ieņēma Lillehammerē 50 kilometru klasiskajā distancē. Ar vietalvieša sīkstumu Jānis kvalificējās trijām olimpiādēm, jo slēpošanā konkurence ir milzīga, bet iegūt atbalstu Latvijā – gaužām sarežģīti.
Strādāt sāki jau sportošanas laikā?
Jā, vasarās Rīgā pie universālveikala sargāju Itālijas vēstniecību. Tā nebija, ka tikai sportoju, – starp treniņnometnēm gāju uz darbu. Grafiks bija parocīgs, jo vienu diennakti strādāju, trīs bija brīvas.
Kā nokļuvi iekšlietu struktūrā?
Saņēmu piedāvājumu un piekritu. Ja nebūtu sportists, tad iekšlietu struktūrā laikam jau nenokļūtu. Tajā laikā tur nekā vilinoša nebija – ne lielas algas, ne arī sociālo garantiju. Tie bija deviņdesmitie, kad viss tikai veidojās. Tagad iekšlietu sistēmā strādājošajiem viss ir labi sakārtots, sākot jau ar veselības aprūpi.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 26.novembra - 2. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!