Viņa vienmēr ir kaut ko rakstījusi, bet to, ka pati grib būt rakstniece, sapratusi tikai pēc otrā romāna iznākšanas. Nule izlaistais Džikī ir Daces Rukšānes piektais romāns, un viņa domās jau dzīvo nākamajā.
Vēl Dace ik nedēļu raksta arī SestDienas grāmatu recenziju. Šis uzdevums viņai ļoti patīk, jo, lai katru nedēļu būtu kāds jauns stāsts, liek regulāri lasīt jaunāko daiļliteratūru arī tad, kad negribas. Par pašas grāmatu rakstīt būtu nepieklājīgi, tāpēc SestDiena aicināja Daci uz plašāku sarunu par Džikī, smaržām, rakstīšanu un, protams, sēnēm.
Kad tu rakstīji Krieva ādu, jau zināji, ka būs turpinājums?
Nē, nezināju. Es domāju, ka uzrakstīšu un būs tikai viens stāsts, bet tas palika tik atvērts... Tad sapratu, ka man ir ļoti daudz ko teikt arī par to, kas notiks pēc tam. Stāsts pats pieprasīja turpinājumu.
Kad uzrakstīju jau Džikī, tad gan man bija skaidrs, ka būs turpinājums. Sākumā gribēju Džikī iekļaut visu līdz divtūkstošajiem gadiem, bet tad sapratu, ka tur ir pārāk daudz notikumu un tie ir pelnījuši atsevišķu grāmatu. Tajā laikā ir noticis tik daudz jauku un nejauku lietu! Nevaru to salikt vienā grāmatā. Vai arī tad man būtu jāraksta 1500 lapu kā Ilonai Balodei. Es uz kaut ko tādu nebiju spējīga. Varbūt tā ir kaut kāda mana nevarība.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 28. aprīļa - 4. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!