Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmējs Nelsons: Mūsu tautas dzinulis - neliels mazohisms

Kopā muzicējot, jau iegūta prestižā Grammy balva, un galvenā diriģenta līgums pagarināts līdz 2021./2022. gada sezonai. Sākot ar 2017./2018. gada sezonu, viņš kļūs arī par Leipcigas Gewandhaus orķestra galveno diriģentu. 2018. gada rudenī, kad svinēsim Latvijas simtgadi, Andris Nelsons ar šo orķestri viesosies Liepājas jaunajā koncertzālē un mudina arī galvaspilsētu beidzot saņemties uzcelt jaunu koncertzāli.

Pēdējos desmit gadus viņš dzimtenē sastopams reti. Aprīlī piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni diriģents, tāpat kā viņa dzīvesbiedre pasaulslavenā operdziedātāja Kristīne Opolais, saņēma tikai šoruden, oktobrī.



Tagad, tik daudz būdams prom, es mīlestību pret savu tautu un savām saknēm izjūtu daudz tiešāk un intīmāk. Un nemaz ne tik skaļi. Tas nav neparasti, tas ir raksturīgi mums. Es mīlu Latviju, savu valsti, apzinoties mūsu tautas mentalitātes plusus un otru pusi, kas arī ir interesanta. Kad tu to pieņem, tad saproti: jā, mēs tādi esam, un mēs esam daudz kam izgājuši cauri, tik daudz izturējuši un tik daudz pierādījuši.

Mūsu patriotisms neizpaužas tādā veidā kā citās valstīs. Es reti staigāju uzvalkā, un tāpēc man nav ordeņa pie krūtīm. Tas, ko tev nozīmē sava valsts, sākas ar ģimeni, ar tuvajiem cilvēkiem, draugiem. Tas rada to kopējo sajūtu, nevis tas, vai esmu skaļāk bļāvis CNN vai lamājies Pervij Baltijskij kanal. Svarīgi saprast, vai dzīvojam tikai šodien, vai domājam, ka šis ir ceļš. Ceļš bieži ir daudz grūtāks, un tas varbūt nemaz nav tik slikti. Ja necīnāmies, tas nenozīmē, ka mēs nejūtam patriotismu. Bet ir reizes, kad vienkārši vajag savākties kopā, jo mums kaut kas ir jāizdara, vienalga, vai tie ir Dziesmu svētki, cīņa par labāku izglītības sistēmu vai gudri aizstāvot savas robežas. Ir nepieciešams arī Rīgā uzbūvēt labu koncertzāli. Ticu, ka kopā mēs varam to panākt.

Kā nacionālais un patriotiskais izpaužas mūzikā, kas ir mistiska, universāla pasaule? Tas ir cita veida patriotisms nekā pilsoniskais. Man patīk arī mūzikā atstāt kaut ko, ko mēs nevaram izskaidrot. Maģisko, mistisko. Mūsu tautas dzinulis ir neliels mazohisms. Par to liecina mūsu mūzika, mūsu izvēlētās tēmas, tempi un attiecības. Mums vajag šo sajūtu, ka mums kāds mazdrusciņ dara pāri. Tas mums dod lielu spītu un ļoti lielas darbaspējas pierādīt, ka mums nevajag darīt pāri. Mums nepietiek drosmes to pateikt, bet mēs to pasakām ar saviem darbiem.

Mūsu ir tikai 1,5 miljoni. Mūs visus varētu izmitināt vienā Pekinas viesnīcā – visu Latgali trešajā stāvā. Tāpēc mums vajag citam citu atbalstīt, mīlēt un cienīt. Un nevajag no tā kautrēties. Mīlēsim, cienīsim un leposimies cits ar citu! Ja orķestrī kāds blakām nospēlē vienu noti nepareizi, bet otru pareizi, pasakiet, cik forši viņš nospēlējis pareizo noti! Mums ir brīnišķīga tauta, brīnišķīgi talanti.