Vērojot DJ Monsta darbošanos ar vinila plašu atskaņotājiem un miksa pulti dīdžeju konkursam DMC Online iesniegtajā divu minūšu video, brīžiem rodas iespaids, ka tā ir paātrināta filma. Viņa rokām šaudoties kameras priekšā šurpu turpu un gandrīz nemanāmi pieskaroties platēm vai pogām, mainās skanējums vai tas tiek ar kaut ko papildināts, skaņu sampli jeb fragmenti klājas cits citam pāri, – un dzīvajā izveidojas jauns skaņdarbs. Protams, liela māksla ir panākt, lai tā ir ne tikai vizuāli iespaidīga izrāde, bet arī muzikāli baudāms darbs.
DMC jeb remiksētās mūzikas izdevniecības Disco Mix Club rīkotie DJ čempionāti notiek Anglijā kopš 1985. gada. Sākumā tas bijis miksēšanas čempionāts, kurā visi dalībnieki piedalās klātienē, bet pēdējos sešus gadus DMC var piedalīties arī virtuāli (online), sūtot savus video, stāsta trīsdesmit septiņus gadus vecais Uldis Cīrulis, kurš uzstājas ar pseidonīmu DJ Monsta.
Divpadsmit finālā pēc skatītāju balsojuma un čempionāta iepriekšējo gadu uzvarētāju žūrijas vērtējuma iekļuvušajiem dīdžejiem, kuru vidū ir arī Uldis, tagad jāiesniedz jau garāki – sešu minūšu – video. "Tas ir daudz, un tagad cītīgi gatavojos. Būs! Tas ir mans darbs, un es katru dienu septiņas astoņas stundas pavadu pie atskaņotājiem. Tagad papildus vēl gatavojos šim finālam. Tas paņem daudz laika, ir galvassāpes un radošās mokas. Staigā pa istabu un domā: kā, ko, par ko? Kaut kādas idejas jau man ir," stāsta Uldis.
Kopš sāka interesēties par skrečošanu un vinilplašu kultūru teju pirms ceturtdaļgadsimta, DJ Monsta kopā ar tā laika partneri DJ Krii (Kristaps Krievs) sapņojis, ka Latvija kādreiz piedalīsies DMC, bet vēl daudz kas līdz tam bijis jāizdara. Uldis tic, ka sapņi piepildās, bet ne no zila gaisa – vispirms ir jāiegulda milzīgs darbs.
Sākums ar lentēm
1991. gadā DMC čempionātā ir uzstājies latvietis Modris Skaistkalns, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā viens no grupas 100. debija dalībniekiem un tagad dzied grupā Moontalk. Viņu gan žūrija nav varējusi ielikt nevienā kategorijā – Modris spēlēja no lentēm, un tā Anglijā bija eksotika, nevis normāla disciplīna, jo tur visiem dalībniekiem – atšķirībā no ekspadomju zemes pārstāvja – bija pieejamas plates. Tad nu Modris rādījis lenšu dīdžejošanas paraugdemonstrējumus ārpus konkursa.
Pagājušogad divatā ar Laimu koncertējis Itālijā un Japānā. "Esmu pilnīgs japanofils. Nenormāli patīk visa tā kultūra un tie paši plašu veikali – Tokijā var dabūt visu, kas kādreiz ir iznācis un Eiropā vai Amerikā nav dabūjams, turklāt par pieejamu cenu. Vienu dienu veltīju tikai plašu veikaliem. Sakrāmē sev veselu čupu, bet, ieskatījies makā, saproti, ka visu nevarēsi nopirkt, kur nu vēl dabūt to visu iekšā lidmašīnā."
Akmens radio dārziņā
Laba fiziskā sagatavotība! Uldis smejoties apraksta sekas no vinila plašu un atskaņotāju stiepšanas starp spēlēšanas vietām un ceturtā stāva dzīvokli, kurā viņš mitinās. Uzturēt sevi vēl labākā formā palīdz aikido un iaido – japāņu cīņu mākslas, ar kurām Uldis nodarbojas jau gadus deviņus, bet tagad sakarā ar šo čempionātu neesot bijis uz treniņiem vairāk nekā divus mēnešus, lai pirms atbildīgā video filmēšanas nesatraumētu rokas.
Dīdžejiem nereti gan bārmeņi, gan apmeklētāji piedāvā kaut ko iedzert. Vai tas netraucē koncentrēties uz savu darāmo, kas Uldim ir arī maizes darbs? "Zinu, kad varu un kad nevaru lietot alkoholiskos dzērienus. No apmeklētājiem neko nepieņemu. Man ir arī auto un bieži sanāk ar to braukt – tad arī piedāvātājiem pieklājīgi pasaku, ka esmu pie stūres un šovakar nelietoju."
Kāpēc Uldis ir DJ Monsta jeb monstrs? To pirms kāda DJ konkursa 1996. gadā esot ieteicis kolēģis DJ Black, kurš tajā konkursā uzvarējis. Mans sarunbiedrs gan izskatās tik mierīgs – kas tad tas par monstru? "Es iekšēji tāds esmu. No ārpuses nevar redzēt," mazliet smīnot, nosaka Uldis.
Tas, ka zālē ir tikai daži cilvēki, kuri patiešām klausās, ir patīkamāk nekā, ja ir pilna zāle, bet neviens neklausās. Šādu jebkura pieredzējuša dīdžeja iepazītu patiesību atzīst arī Uldis, jo vispatīkamākie joprojām esot brīži, kad kāds pienāk un pajautā, kas pašlaik skan. Citreiz pat iesaka vēl kaut ko citu līdzīgu, kas dīdžejam vēl nemaz nav zināms, un tas vēlāk izrādās patiešām vērtīgs atklājums.
Pazīstama arī situācija, ka kāds apmeklētājs nāk klāt, vēloties pasūtīt konkrētas dziesmas vai vismaz izpildītājus, kas vēl būtu saprotams, bet vēl biežāk šo vakara gaitu diktēt alkstošo ļaužu prasības ir pavisam nekonkrētas: uzliec taču beidzot kaut ko normālu, dejojamu, foršu, pazīstamu, kaut, pēc dīdžeja un citu apmeklētāju domām, viss šim raksturojumam atbilstošais jau skan. Daļēji šo cilvēku nevēlēšanos dzirdēt mūzikā dažādību vai kaut ko iepriekš neiepazītu Uldis noveļ uz radiostacijām, kurās uz riņķi griežas dziesmas, kuras, nu jau vecās mērvienībās runājot, varētu satilpt četros kompaktdiskos. "Cilvēks pierod pie tām dziesmām, kas viņam skan gan mājās, gan mašīnā un darbā. Aiziet uz klubu, un tur neskan... Škroba (žargonā no krievu valodas ar šo vārdu raksturo vilšanos, aizvainojumu, neadekvātu situāciju – aut.)."
Ar dziesmu pasūtījumiem pa šiem gadiem piedzīvots vesels notikumu krājums – pilns emociju spektrs. Kāds visu nakti mēģinājis iestāstīt, ka Bobs Mārlijs ir dzimis un dzīvojis Kubā un Uldis vispār neko nesaprotot. Reiz kāda dāma svinīgi paziņojusi, ka vēlās dzimumsakaru un tāpēc tagad ir jāuzliek jebkas no Čikāgas piecīšiem."Es parasti uzklausu dziesmu pasūtītājus, jo ir bijuši patiešām forši pasūtījumi, bet pārsvarā tomēr lūdz uzlikt kaut ko, kas gluži nav manos krājumos. Ja pirmo reizi dzirdu grupu vai dziesmu, kuru pasūta, tā arī pasaku, ka nav un nezinu tādu. Uz ko gan bieži saņemu atbildi – tad uzliec kaut ko līdzīgu. Nevaru zināt visas grupas un dziesmas, tas nav iespējams. Šobrīd pieņemu dažādos dziesmu pasūtījumus veselīgi, kaut agrāk tā nebija. Ir bijuši arī ekstrēmi gadījumi, kad jāsāk runāt un izklāstīt situāciju agresīvajam un neatlaidīgajam dziesmu pasūtītājam viņam saprotamā valodā. Tas ir ļoti reti – kādi trīs gadījumi divdesmit četros gados. Savas cīņas mākslu iemaņas, par laimi, nav nācies lietot, un ceru, ka arī nevajadzēs to kādreiz darīt," smej Uldis.