Visdabīgākais nacionālais

Mūsdienās rudeņos, sēņu izstādes laikā, no Latvijas Dabas muzeja ēkas Krišjāņa Barona ielā 4 vairs nestiepjas rinda uz ielas ap stūri gandrīz pretī Rīgas cirkam, kā tas bieži bija pagājušā gadsimta 70.–80. gados, tomēr pat Covid-19 ierobežojumu laikā apmeklētāju interese par sēnēm bijusi tik liela, ka muzeja darbiniekiem izstādes dienās nācās veikt papildu pasākumus plūsmas regulēšanai. 

Tagad vairs nav pirmsinterneta laiki, kad sēņu grāmatās fotogrāfijas bija pietiekami neskaidras, lai uz tām nevarētu paļauties, nosakot sēni. Tomēr pat vislabākā fotogrāfija nekad nesniegs to pārliecības spēku, ko speciālista verdikts – cilvēki, kas sen atpakaļ strādājuši Dabas muzejā, izmantodami pazīšanos ar vienu no Dabas muzeja mikoloģēm Initu Dānieli, ne reizi vien lūdz viņas palīdzību kādas neparastākas sēnes noteikšanā, lai gan šī sēne ir nobildēta Initas un otras muzeja mikoloģes Diānas Meieres lieldarbā, šāgada bestsellerā un ikviena sēņotāja obligātajā literatūrā – Lielajā Latvijas sēņu grāmatā.

Un tā ir ne tikai ar sēnēm. Arī putni un citi dzīvnieki viegli nedodas rokās, lai mierīgu viņu izpētīšanu muzeja ekspozīcijā varētu aizstāt tikai ar internetā pieejamajām bildēm un filmiņām, ieži vispār parasti jārok no zemes ārā, bet dabas ekosistēmas un vides aizsardzības problēmas bez atraktīva speciālista stāstījuma nemaz nav izprotamas. Tāpēc Dabas muzeja popularitāte interneta laikos nav sarukusi, arī savu izcili ērti sasniedzamo vietu pēc arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projekta 1881.–1882. gadā celtajā ēkā pašā centrā un netālu no dzelzceļa stacijas muzejs nav zaudējis, un tāpēc ziņa, ka no 1. septembra tas jāgodā par Latvijas Nacionālo dabas muzeju, nenāca kā pārsteigums. Jau sen tas ir bijis nacionālas nozīmes muzejs. Muzeju likumā ir noteikti nacionālā muzeja kritēriji. Pirmais kritērijs, protams, ir muzeja krājums – ja krājums aptver visu Latvijas teritoriju un ilgstošākus laika periodus. Otrs – krājuma pieejamība un muzeja komunikācija atbilstošā līmenī, trešais – ja muzejs ir viens no lielākajiem vai lielākais savā jomā... "Skatāmies to likumu un redzam, ka mēs pēc visiem kritērijiem atbilstam nacionālā muzeja statusam," stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule. "Pirms pāris gadiem ar kolēģiem spriedām: kāpēc gan mēs nevarētu būt nacionālais muzejs? Esam daudznozaru dabaszinātņu muzejs, valsts nacionālaisakreditēts, sabiedrībā populārs, mums ir ap 2000 konsultācijām gadā. Pieteicāmies. Muzeju padome mūs atbalstīja, un Ministru kabinets apstiprināja."

Saknes XVIII gadsimtā

Latvijas Nacionālais dabas muzejs savu vēsturi skaita no 1845. gada, kad tika dibināta Rīgas Dabaspētnieku biedrība (Der Naturforscher-Verein zu Riga), kas tajā pašā gadā izveidoja savu muzeju, pildot biedrības statūtu 46. paragrāfā teikto: «Naturāliju kabinets (muzejs) ir tik nepieciešams, ka biedrības pirmajam uzdevumam jābūt tādu nodibināt, pienācīgi iekārtot un pielikt visas pūles tā papildināšanai.» Taču muzeja saknes meklējamas vēl senāk, XVIII gadsimtā, par Latvijas muzejniecības tēvu dēvētā ārsta un ceļotāja Nikolausa fon Himzela (1729–1764) darbībā. Kā grāmatā Latvijas kultūras vēsture 1710–1800 raksta Andrejs Johansons, publisku muzeju XVIII gadsimtā vēl bija ļoti maz visā Eiropā, turpretim pastāvēja ievērojamas privātas, valdnieku vai turīgu un lietpratīgu entuziastu izveidotas kolekcijas: "Tādu krājumu gadsimta otrā pusē netrūka arī Latvijā – gan zināmā daļā muižu, gan jo sevišķi lielākajās pilsētās. Runādams par Rīgu, Kārlis F. Snells 1794. gadā publicētajā aprakstā vispirms uzsver, ka "šai pilsētā daudz priekšzīmīgu gleznu kolekciju", tad turpina: "Bez tam Rīgā atrodami bistes, vara grebumi, gleznas, vaska figūras, fizikas instrumenti, dažādas koku sugas, augi, grāmatas, zinātnieku rokraksti, tulkojumi, gliemežvāki, tauriņi, pat izbāzti putni – tas viss te tiek vākts un izstādīts lielos un labi iekārtotos kabinetos, kas pieder privātpersonām.""

Himzela naturāliju kabinetu, kurā galvenā vērība veltīta minerāliem, fosilijām un spirtā ievietotiem dzīvniekiem, Johansons vērtē kā izcilu. Zināma tiesa objektu tajā bija pārņemta no Himzela vectēva, tēva un citiem radiem. Nikolausa fon Himzela tēvs bijis Rīgas pirmais ārsts, arī mātes Katrīnas tēvs bijis ārsts, vectēvs no tēva puses – naudas meistars Rīgā. Klausot vecāku vēlmei, Nikolauss studēja medicīnu Kēnigsbergas un Getingenes universitātēs, taču par aptiekāru, kā būtu vēlējušies vecāki, tomēr nekļuva. Viņa ārsta misijā ietilpa arī ne visai turīgu rīdzinieku apraudzīšana, un, iespējams, tas bija arī viņa pāragrās nāves cēlonis – tiek minēts, ka Himzels slimnieku apmeklējuma laikā varēja būt inficējies ar difteriju. Tomēr savā tikai 35 gadus ilgajā mūžā Nikolauss fon Himzels izceļojās un paveica pietiekami daudz, lai ar viņa vārdu saistītu triju Latvijas muzeju pirmsākumus.

Pēc studiju beigšanas piecus gadus ceļodams pa Prūsiju, Austriju, Hamburgu, Lībeku, Brēmeni, Holandi, Franciju, Angliju, Šveici, Itāliju, Dāniju, Zviedriju un Pēterburgu (kur redzētā Pētera Pirmā dibinātā kunstkamera nostiprināja viņa ieceri ko līdzīgu izveidot Rīgā) un ceļojuma laikā pirkdams grāmatas, mākslas priekšmetus un naturālijas, Himzels arī dokumentēja redzēto un pieredzēto. Mūsdienās priekšmeti no Himzela kolekcijas ir apskatāmi gan muzejā Rīgas birža, gan Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, un arī Latvijas Dabas muzeja krājuma senākais datētais priekšmets ir zaļā bruņurupuča Chelonia mydas kaula fragments no Himzela kolekcijas, iegūts 1725. gadā.