Rūjienas Mākslas skolas direktors Jānis Galzons nule kā ieguvis Imanta Ziedoņa fonda Viegli balvu Laiks Ziedonim kategorijā Kedas, kas tiek pasniegta par darbu kultūras tradīciju izpētē un attīstībā. Rūjienietis kopā ar skolēniem izveidojis 20 metru garu etnogrāfisko koka jostu, savukārt ikdienā bērniem māca skatīties uz senlatviešu simboliem trijās dimensijās un saprast, kā tie var kļūt par kaut ko vairāk nekā vienkāršas strīpas uz papīra vai ornamenti siltās vilnas zeķēs.
Jānis ir enerģisks, viņš runā daudz un pats to apzinās. Jau telefona sarunā, kad vienojamies par tikšanos Rūjienā, viņš pamanās apvaicāties par mana uzvārda izcelsmi, detalizēti apraksta, kur tieši, iebraucot pilsētā, pagriezties un kādu kalnu šķērsot, un beigās vēl piebilst: "Piezvaniet, es tak iznākšu ārā un pamāšu ar roku." Mākslinieka laipnību un izpalīdzību būtu grūti noslēpt – kad mūsu sarunas vidū diktofonam beidzas baterijas, viņš, pirms esmu paspējis atrast rezerves pāri, jau ir izrāvis vienu no sienas pulksteņa. "Nu, priekš kam tie pulksteņi tik daudz vajadzīgi," viņš piebilst, norādot, ka ir vēl otrs. Sarunājamies viņa kabinetā mākslas skolā. Interviju viņš piedāvā sākt ar kafijas dzeršanu un sarunas vidū SestDienas fotogrāfu par "labu jautājumu" atalgo ar šokolādes konfekti Serenāde. Jānis vairākas reizes lūdz, lai viņu uzrunāju uz «tu», bet tas man neizdodas pat tikšanās beigās – varbūt sarunas biedra sirmo matu dēļ, bet varbūt tāpēc, ka Jāni, šķiet, nemaz nav tik viegli izprast. Intervijā viņš vairākas reizes atvainojas, ka runā tik daudz, piebilstot: "Es saprotu, ka tev tas ir tikai darbs – nointervēt to veci –, bet saproti, man tas ir svarīgi, tā taču ir mana dzīve!"
Tēva mājas
Jānis Galzons ir dzimis 1954. gadā Rūjienā. "Balts", kā pats raksturo sirmos matus, palicis jau trešajā dzīves gadu desmitā. Mācījies un 1993. gadā pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, taču nekad nav bijis ilgu laiku prom no Rūjienas un arī skolas laikā braucis uz mājām – ņēmis vērā tēva (arī mākslinieks, arī Jānis) teikto: dodies prom, lai atgrieztos.
Bērnus viņš māca jau apmēram trīsdesmit gadu, ir Rūjienas Mākslas skolas motors, un, šķiet, Jānis un skola papildina viens otru. Pats mākslinieks skolu arī izveidojis un ir tās direktors kopš 1989. gada, kad kopā ar nu jau sievu Antru bija atgriezies dzimtajā pilsētā. Telpas, kurās tagad mitinās mācību iestāde, ir Jāņa Galzona tēva mājas. Kad nonākam tur, Jānis uzreiz grib visu izrādīt – viņš lepojas ar abām skaisti restaurētajām koka ēkām, kurām neredz mūsdienās tik pierastos plastmasas logu rāmjus, arī tie saglabāti koka. Ziemā, kad no rīta pieliek pilnu krāsni, visu dienu esot karsti un pat jāvēdina.
Māja, kurā notiek nodarbības, nav liela, bet ar vairākām telpām dažāda vecuma bērniem. Galdu virsmas skolēni kā jau skolēni "izrotājuši" ar dažādiem tekstiem un zīmējumiem, arī kāda rupjība pa vidu paslēpusies.
Visas telpas ir pilnas ar audzēkņu darbiem: plauktos kartona skulptūras un maketi, sienas noklātas ar mākslas skolas beidzēju diplomdarbiem, no kuriem daudzos saskatāmas latviešu tradicionālās etnogrāfiskās zīmes, ilustrētas tautasdziesmas, bet vēl citos kompozīcijās izvietotas kūtis, vārpas, klētis, rijas, saktas un simtiem citu latvisku lietu un simbolu. Vadot nelielo ekskursiju, Jānis atceras laikus, kad māja bija uz sabrukšanas robežas un bija jāizmanto sausā tualete – liels, melns caurums, kas mazos bērnus pārbaidījis. "Jūs smejaties, it kā sīkums, bet tomēr tik svarīgi," aizvēris tagad modernās tualetes durvis saka skolas direktors. Viņš ar skolu lepojas. Treknajos gados, vēl pirms restaurācijas, bijis projekts, kurš paredzēja abas blakus esošās ēkas savienot ar lielu stikla celtni. Tur tad varētu arī kamerorķestra koncertus rīkot. Projekts līdz ar krīzes gadiem gan palicis vien uz papīra, un Jānis atzīst, ka par to žēl – ne tas, ka stikla ēkas trūkstot, bet ka ideju nav izdevies realizēt – viņam gribētos, lai Rūjiena kļūst par reģiona centru.
Kamēr sarunājamies, skolā ap pulksten trijiem ierodas bērni. Viņi pļāpājot iet uz savām klašu telpām un ķeras pie darbiem – mazākie "pēc direktora uzdevuma" mācās plūdināt krāsas, savukārt lielākie strādā ar telpisko darbu skicēm. Vecākie bērni ar Jāni ir uz "tu", un direktors, pozējot fotogrāfijai, nekaunas "nozagt" zīmuli no sava audzēkņa. Arī skolas mazās telpas, siltās krāsas un neskaitāmie darbi rada ģimenisku sajūtu. Nerodas šaubas, ka direktors pazīst savus skolēnus – visus 88 mācību gada sākumā atnākušos bērnus. «Pie mākslinieka mūza atnāk tikai, kad tu riktīgi strādā,» uzsver Jānis, skaidrojot, ka grib bērniem, kas mūsdienās dažkārt pārņemti ar viedajām tehnoloģijām, iemācīt rūpīgu darbu. "Darbiņš ir jāpabeidz labi vai vēl labāk."
Visu rakstu par Laiks Ziedonim balvas ieguvēju, mākslinieku Jāni Galzonu lasiet 6.maija žurnālā SestDiena!