Sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrats, kurš tiek saukts arī par medicīnas tēvu, savos darbos veselības nostiprināšanai un labsajūtas uzlabošanai esot ieteicis pēc iespējas vairāk laika pavadīt zirgu sabiedrībā, jo viņi neparastā veidā spējot sniegt pozitīvas emocijas. Par to, ka zirgi mēdz ievilkt savos seglos tik spēcīgi, ka no tiem ārā īsti nekad vairs netikt, jau runā laikabiedri, kuri sajutuši izjādes šarmu un pievilcību.
Skeptiķi iebildīs, ka tā ir elitāra aizraušanās, kas pa kabatai tikai turīgajiem. Tajā pašā laikā dzirdēts, ka vismaz iesākumā lieli ieguldījumi neesot nepieciešami.
Kā tad īsti ir, skaidro Latvijas Jātnieku federācijas (LJF) ģenerālsekretāre Kristīne Lisovska: "Jautājums ir, kādā līmenī un cik regulāri cilvēks vēlas nodarboties ar jāšanu. Pastāv iespēja noīrēt zirgu, lai ikdienā neizjustu apgrūtinājumu. Tādā variantā pietiek iegādāties elementārāko ekipējumu un samaksāt tikai par treniņu. Zirgu izīrēs treneris vai sporta skola. Tā ir darbošanās pēc principa: šodien gribu, bet rītdien jau varbūt ne. Tas ir hobija līmenis pašsajūtas uzlabošanai, un ar to var sākt nodarboties jebkurā vecumā. Pēc tam jau rodas vēlme iegādāties savu zirdziņu, un kopš tā brīža sākas nākamais līmenis un citi ieguldījumi. Ir nepieciešams treneris, kurš mācīs ne tikai jātnieku, bet arī zirgu, jo hobija līmeņa jātnieks zirgam neko nevar iemācīt, savukārt jau apmācīti zirgi maksā dārgi."
Piemēram, Kleistos iesācējiem izveidota nomas grupa. "Šādam līmenim vajag tikai zābaciņus, džinsenes un labu garastāvokli," trīs savdabīgus nosacījumus svētdienas jātniekiem nosauc Lisovska. "Ķiveri iedos uz vietas, līdzi var paņemt burkānus vai kādu citu gardumu." Vienas nodarbības cena svārstoties no 25 līdz 35 eiro. Sporta grupās, trenējoties divas vai trīs reizes nedēļā, mēneša maksa ir 135 eiro. Izdevumi gan strauji kāpj, ja ir pašam savs zirgs. "Tad jau ir jāsāk maksāt uzturēšanas nauda, jāmaksā kalējam, jāiegādājas segli, iemaukti, zirgu segas – ieguldījumi ir regulāri."
Izaudzēt miljonu vērtu zirgu
Ozolnieku novada Cenu pagasta Brankās Pētersonu ģimene jau trešajā paaudzē nodarbojas ar zirgu audzēšanu. Par to, kā viss sākās, stāsta trenere Līga Pētersone. "Mani vecāki Modris Pētersons un Gunta Banga nodarbojas ar zirgu audzēšanu kopš 1973. gada. Brankās bija padomju saimniecība Lielupe ar jāšanas sekciju. Kad 1993. gadā padomju laika saimniecību likvidēja, mēs visu pārņēmām un izveidojām ģimenes SIA. Kopš tā laika arī visi darbojamies – abi mani vecāki, es, mans brālis, un abi brāļa bērni Madara un Pēteris arī jau ir iesaistījušies."
Zirgu stallis Pētersoniem ir iztikas avots. Uz jautājumu, vai zirgu audzēšana ir ienesīga nodarbe, Līga atsmej: "Kaut kā jau mēs te dzīvojam… Ja nemaldos, Latvijā esam trešie lielākie zirgu audzētāji. Lielākā [saimniecība] ir Burtniekos, un vēl liela saimniecība ir pie Zilupes. Mums ir sava sporta skoliņa, piedāvājam izjādes, trenējam jaunzirgus – tā ka mums nav tikai viens novirziens. Kur paveras iespēja, tur arī cenšamies nopelnīt. Mums ganāmpulkā ir 80 zirgi. Tajā skaitā ir gan kumeļi, gan kumeļu mammas, gan sporta zirgi, gan jaunzirgi un arī poniji."
Pētersonu saimniecībā strādā viens palīgs, kurš palīdz barot zirgus un iztīrīt boksus. "Ikdienas darbi ir grūtākais visā procesā. Sienu mēs paši gādājam. Mums ir ap 100 hektāriem zemes," atzīst Līga un uzreiz arī piebilst, ka zirgu audzēšanā esot diezgan liels riska faktors. "Vienā gadā piedzimst, piemēram, desmit kumeļi. Ja no tiem izaug viens labs zirgs, tad jau ir labi. Vienam var būt iedzimta vaina, otrs var dabūt traumu, trešajam sportošanai neatbilst temperaments, citam atkal pietrūkst darbaspēju – visādi var būt. Dzīvnieki ir grūti prognozējami. Ne tikai sacensībās, bet arī aplokā skrienot zirgs var paklupt un gūt savainojumu."
Jāšanas sports ir vienīgais, kurā rezultātu uz pusēm nosaka cilvēks un dzīvnieks. "Bez spēcīga zirga jātnieks neko nesasniegs. Viņš var būt meistarīgs, bet bez laba zirga lielus panākumus nekad negūs," uzsver Līga.
Lielākā daļa Pētersonu izaudzēto zirgu gan aizceļo uz ārzemēm. "Mēs esam no tiem audzētājiem, kuri zirgiem cenšas iedot pievienoto vērtību. Mēs viņus iestrādājam un sagatavojam nākamajiem jātniekiem. Mūsu zirgi pārsvarā nokļūst jauniešu un amatieru sportā. Varam to saukt arī par brīvā laika sportu, kas ir ļoti populārs, un tam tirgus ir krietni lielāks. Cenas varbūt nav tik lielas, bet visu laiku ir pieprasījums."
Latvijas Jātnieku federācijas prezidents Agris Blaus savulaik kādā no intervijām atklāja, ka trīs četrus gadus veca zirga tirgus cena ir no pieciem līdz 10 tūkstošiem eiro. "Jā, trīsgadīga zirga cena tāda arī varētu būt, lai gan pēdējā gada laikā zirgu cenas ir cēlušās. Es nezinu – Covid-19 iespaidā, vai tam ir kāds cits iemesls, bet tagad jārēķinās, ka sacensībām sagatavota zirga pirkšanai vajadzēs vismaz 10 tūkstošus eiro. Tas ir piecus gadus vecs zirgs," stāsta trenere.
No vienas puses, 10 tūkstoši eiro ir prāva naudas summa, taču, ja saskaita piecu gadu tēriņus… "Tad beigās gandrīz sanāk nulle," piebilst Līga. "Kumeļus jau audzē daudzi, bet maz ir tādu, kas izaudzē sacensību zirgus. Mūsu priekšrocība varētu būt tā, ka esam tuvu pilsētai. Pie mums brauc jaunie jātnieki, un mums ir iespēja zirgus ilgāk pagatavot."
Elites zirgu cena pasaules tirgū pārsniedz miljonu. Atbildot uz jautājumu, vai arī Latvijā var izaudzēt miljonu vērtu zirgu, Pētersone uzskaita nepieciešamos priekšnosacījumus. "Ja zirgs nokļūst pareizajā vietā un laikā, pie īstā jātnieka, ir pareizais menedžments, vienvārdsakot, ja viss sakrīt, tad es domāju, ka var. Ja igauņi to var un viņiem tas jau ir izdevies, tad kāpēc gan lai latvieši to nevarētu?" Pēc Līgas teiktā, igauņi esot notirgojuši divus zirgus, kuru vērtība bijusi virs viena miljona. "Viņi brauca pa lielajiem turnīriem, kur arī zirgus noskatīja. Mums Latvijā tas vēl nav izdevies, jo ir nepieciešami ļoti lieli ieguldījumi. Būtībā visu laiku ir jādzīvo Eiropā, tuvumā sacensību vietām. Braukājot tikai pa Latviju vai Baltiju, to būs grūti izdarīt. Ir jābrauc uz sacensībām, kur zirgs lec jau Grand Prix maršrutus."
Arī sportistiem sasniegt visaugstāko līmeni, dzīvojot Latvijā, ir tikpat kā neiespējami. "Labāk, protams, ir dzīvot Vācijā, Beļģijā vai Holandē, kur bāzējas labākie jātnieki. Tad būs iespēja līdzvērtīgi trenēties un startēt augstākās raudzes mačos. Jājot pa mājas sētu, pasaules līmeni nesasniegsi. No otras puses, startēšanai tajā līmenī būs pavisam citi naudas ieguldījumi. Vienas starptautiskās sacensības, ierēķinot tikai dalības naudu, aizbraukšanu, dzīvošanu, izmaksās vismaz no 800 līdz 1000 eiro. Tas ir tikai Baltijā un ar vienu zirgu." Turklāt, tāpat kā citos sporta veidos, kur nepieciešami lieli ieguldījumi, arī jāšanas sportā finansiālā nasta gulstas uz vecāku pleciem. "Mēs to ļoti labi redzējām, kad ar Madaru bijām Eiropas čempionātā. Tur arī pārliecinājāmies, ka daudziem vecākiem ir daudz naudas un viņi var investēt savos bērnos."
Neretnieks par zirgu izvēli
Latvijas jātnieku saime lieliski apzinās, ko nozīmē jāšanas sportā izcīnīt olimpisko ceļazīmi, tāpēc augstu novērtē Kristapa Neretnieka sasniegumu, kurš kvalificējies šovasar Tokijā paredzētajām olimpiskajām spēlēm. Kristapam pirmsākumos arī bijis vecāku ieguldījums, kuri sākuši audzēt zirgus un dara to joprojām.
"Kristaps ir ļoti talantīgs jātnieks, bet viņam arī bija labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis," uzskata Līga Pētersone.
Kā notiek zirgu atlase jāšanas sporta augstākajā līmenī, kādām jābūt sporta zirga rakstura īpašībām un kāds ir cenu diapazons, Neretnieks labi izskaidroja intervijā laikrakstam Diena 2018. gada martā. "Latvijā vispār nav daudz zirgu, salīdzinot ar Eiropu. Vācijā, Holandē, Beļģijā, var teikt, katrā otrajā mājā ir pa zirgam vai pa prāvākam bariņam. Te viņu ir vairāk nekā suņu. No tā lielā skaita ir vieglāk atlasīt labus zirgus. Jebkurš zirgs, protams, neder. Eiropā rūpīgāk veido selekciju – kuru ar kuru sapārot, lai piedzimtu tāds un tāds. Te tas ir augstākā līmenī. Latvijā pārsvarā uz aci piemet. Apmēram tā – re, kur kaimiņiem ir zirgs, salaidīs abus kopā un tad jau redzēs, kas tur sanāks. Gadās gan arī, ka no krūmiem uzradies zirgs izšauj, taču tā notiek reti. Labam zirgam ir jābūt atlētiskam, mobilam un tajā pašā laikā vieglām, bet spēcīgām kustībām. Vēlams, ātram. Ar lēnu neko nevinnēs. Ir svarīgi, lai tehniski pareizi lēktu.
"Pirmais ir talants, pēc tam jāattīsta tehnika. Otrs ir sirds. Lai būtu cīnītāji, lai viņi gribētu uzvarēt. Raksturs tiek izkopts gadu gaitā. Ja ar trīsgadīgu zirgu sāk lēnām strādāt, iejāt, ceļš līdz Grand Prix ilgst vismaz līdz desmit gadiem. Septiņus gadus zirgs jāgatavo tam līmenim. Ar talantīgiem zirgiem vienmēr ir grūtāk. No deviņu gadu vecuma zirgu var izmantot augstākajā līmenī. Agrāk teica, ka zirga gadi ir no 12 līdz 14 gadiem. Tagad labākie zirgi var gūt panākumus līdz pat 18 gadu vecumam, ja viņi tiek taupīti un saudzēti. Gatavus zirgus ņemt var atļauties tikai amerikāņi, arābi, varbūt pa kādam spānim vai britam. Bagāti cilvēki var atļauties pirkt jau gatavus zirgus. Bieži vien tie nav vistalantīgākie sportisti, bet zirgus var nopirkt vislabākos. Lielākoties visi meklē jaunzirgus. Cenu intervāls tādiem ir liels. Labu trīsgadnieku var nopirkt par 30 līdz 200 tūkstošiem eiro. Var paveikties un "trāpīt". Nekad jau nevar zināt, vai tās cerības attaisnosies. Nopērc cerību, ieguldi naudu, enerģiju un tad skaties, vai būs."
Kristaps arī uzskaitīja jātniekam nepieciešamās īpašības: "Jājot ar zirgu, strādā noteiktas muskuļu daļas, kuras citās sportiskās aktivitātēs varbūt netiek noslogotas. Mēs jau jājam nevis ar vienu, bet ar trim, četriem un pat pieciem zirgiem dienā. Jātniekam svarīga ir ķermeņa simetrija. Uz zāli kačāties iet nevajag, bet pavingrot vēlams. Ir svarīgi būt elastīgam. Jābūt kustībā ar zirgu, jāsaplūst ar zirga kustībām. Fiziskie treniņi vairāk vajadzīgi zirgiem, tos trenē katru dienu, citreiz pat pa divām reizēm. Zirgs ir galvenais sportists. Jātniekam svarīgāka ir psiholoģiskā gatavība. Eiropā ir jauno jātnieku skolas, kur apmāca tieši psiholoģisko noturību, koncentrēšanos, prasmi kontrolēt stresu."
Tagad LJF ģenerālsekretāre Lisovska norāda uz Neretnieka vienreizējo panākumu: "Tas ir nebijis fakts, turklāt olimpisko kvalifikāciju viņš izpildīja ar trim zirgiem."
No jauno, perspektīvo jātnieku vidus Lisovska nosauc Kristīni Egli un Lauru Peneli, kurām esot priekšnosacījumi, lai aizjātu pa Neretnieka iemīto taciņu: "Kristīne startē arī ārpus Latvijas. Viņas vecāki jāšanas aktivitātes atbalsta jau no agras bērnības, brauc līdzi uz sacensībām un spēj dot labu nodrošinājumu. Laura atkal ir uzaugusi jātnieku ģimenē. Vecākiem ir sava saimniecība ar staļļiem, tāpēc tikai likumsakarīgi, ka Laura turpina ģimenes tradīciju." Jaunmārupē Peneļu zemnieku saimniecībā Lielceri bāzējas arī vairākkārt par Latvijas labāko jātnieku atzītais Andis Vārna, kurš izcīnījis godalgotas vietas Grand Prix posmu sacensībās. Lielceros ir Eiropas līmeņa āra laukums un manēža.
Sākuši ripot pajūgi
Latvijas Jātnieku federācijas mājaslapā 2009. gada februārī ievietotā informācija tolaik raisīja interesi: "Aicinām uz Latvijā vēl nebijušām sacensībām! 22. februārī Kleistu manēžā notiks pirmās oficiālās LJF rīkotās sacensības pajūgu braukšanā!"
Pirmie aizmetņi pajūgu braukšanai Latvijā parādījās 90. gadu vidū. Sacensības zirgu vienjūgiem un divjūgiem norisinājās Burtniekos, Mušķos, Siguldā, Smiltenē un Brankās. Dalībniekiem bija jāizbrauc sacensību laukumā izvietotās figūras, kas veidotas no koka kārtīm, ūdens grāvjiem un tamlīdzīgiem šķēršļiem. Par tagad zināmo pajūgu braukšanu toreiz nevienam nebija pat nojausmas.
Nopietnāka darbība sākās, kad 2008. gada nogalē LJF paspārnē tika nodibināta pajūgu braukšanas sekcija. Tā laika sekcijas vadītāja Dace Štrausa norādīja, ka Latvijā audzētā zirgu šķirne ir īpaši labi piemērota pajūgu braukšanai. Atliekot vien apmācīt braucējus un trenēt zirgus. Latvijas II Zirgu dienu ietvaros 2009. gadā pirmo neoficiālo Latvijas čempiona titulu izcīnīja Andis Pavlovskis ar palīgu Kristapu Cauni un zirgu Viskiju.
Pasaules mērogā pajūgu braukšana par Starptautiskās Jātnieku federācijas (FEI) disciplīnu kļuva 1970. gadā. Ar divjūgiem un četrjūgiem brauc jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Jāpiebilst, šā gada 9. aprīlī aizsaulē aizgājušais Lielbritānijas karalienes Elizabetes II dzīvesbiedrs princis Filips ir šī sporta veida aizsācējs un bija pajūgu braukšanas sporta patrons.
Pavlovsku ģimenē pajūgu braukšana notiek jau otrajā paaudzē. Pirmā čempiona Anda Pavlovska sievas Aijas pārziņā ir veterinārija un menedžments. Vecākā meita Anda Pavlovska tagad startē sacensībās, un viņas palīgi ir māsa Zane Caune ar vīru Kristapu Cauni.
Latvijas mērogā pēdējos gadus uz starta stājas ap 20 dalībniekiem. Vērienīgās sacensības tiek rīkotas Zirgaudzētavā Kocēni. Oficiālais nosaukums ir kombinētās pajūgu braukšanas sacensības, un tajās ir trīs disciplīnas.
"Pirmā ir manēžas braukšana, kas ir pielīdzināta iejādei. Tās mērķis ir pārbaudīt zirga atbrīvotību, gaitu regularitāti, harmoniju, impulsu, lokanību, vieglumu, kustību atbrīvotību un pareizu trajektoriju kustības laikā. Dalībnieks tiek vērtēts pēc tā stila, precizitātes, vispārējas kontroles pār zirgu, kā arī pēc apģērba, aizjūga stāvokļa un ratiem, un prezentācijas kopumā visā priekšnesuma laikā. Protams, nav visu jāšanas sporta elementu, bet iejāde pajūgu braukšanā tāpat ir pietiekami sarežģīta. Zirgam jāizpilda elementi visās trijās gaitās: soļos, rikšos un lēkšos. Otrā ir kross jeb maratons, kas prasa veiklību, izturību un ātrumu. Distancē ir izvietoti dažādi šķēršļi, kuri jāpārvar, izbraucot dažādas kombinācijas. Šķēršļi salikti no mucām, siena ruļļiem, ir arī speciāli gatavoti šķēršļi no dēļu sienām. Dizaina elementi mēdz būt visādu veidu. Šķērslim ir vārti, kuri jāpārvar zināmā secībā no burta A līdz F, nesajaucot secību un pēc iespējas ātrākā laikā. Tas viss no zirga prasa veiklību, izturību un koordināciju, savukārt no braucēja – vadītprasmi, gaitas izvēli un braucēja vispārējo braukšanas māku.
Trešā disciplīna ir konusu – šķēršļu braukšana. Tie līdzinās ceļu konusiem, taču ir speciāli gatavoti, ir izturīgi un lokani. Zirgam uzminot vai uzbraucot ar ratiem, konusi nesalūst. Tiem galā ir bumbiņas. Par katru nogāzto bumbiņu dalībnieks saņem soda punktus. Jo mazāk soda punktu, jo labāks rezultāts. Konusu braukšanā dalībniekiem nomēra ratu platumu. Pierēķinot klāt 20 vai 30 centimetru, novieto konusus, starp kuriem pēc tam ir jāizbrauc. Augstākas sarežģītības pakāpes sacensībās pie ratu platuma klāt pieskaita 20, vieglākas – 30 centimetru. Ir aprēķināts laika normatīvs, ņemot vērā, kas startē – poniji vai zirgi, divjūgi vai četrjūgi," Aija Pavlovska iepazīstina ar katras disciplīnas specifiku.
Ekipāžā ir arī palīgs. Maratona distancē, braucot lielā ātrumā, palīgs līkumos līdzsvaro ratus, jo tie ir viegli un palīdzība tiešām ir nepieciešama. Manēžas un konusu braukšanā izmanto cita veida ratus, kuri ir vēl vieglāki, elegantāki un augstāki, lai visu var labi pārredzēt. Bet, lai visu iepriekš minēto varētu labāk saprast, Aija iesaka atvērt YouTube vietni un tajā noskatīties pajūgu braukšanas sacensības.
Latvijā pārsvarā norisinās vienjūgu sacensības, kas pasaulē aizsākās 1979. gadā. Pasaules čempionātus rīko visām klasēm, savukārt Eiropas čempionāts notiek tikai četrjūgiem. 2018. gadā Anda Pavlovska pārstāvēja Latviju pasaules čempionātā Nīderlandes pilsētā Kronenbergā. Startēja 88 dalībnieki. Pirmo reizi – visas trīs Baltijas valstis. "Ne sevišķi veiksmīgi nostartējām. Anda palika bez rezultāta, jo izstājās maratona distancē. Trase bija ļoti smaga. Fiziski viņa bija gatava, bet morāli neizturēja. Tā gan bija ļoti laba mācība," uzsver Aija. "Nopietni jau gatavojamies nākamajā gadā paredzētajam pasaules čempionātam. Andai ir divi sacensību zirgi. Kad būs sacensības, tad arī centīsimies izpildīt kvalifikācijas nosacījumus. Pagājušajā gadā Covid-19 pandēmijas dēļ atlases nebija – jebkurš varēja braukt uz pasaules čempionātu, kuru deleģēja vietējā Jāšanas federācija, jo daudzas sacensības atcēla un kvalifikāciju nebija iespējams izpildīt. Mēs neaizbraucām, jo sacensības notika Francijā un izlēmām tik tālu nebraukt."
Startēšanai nopietnā līmenī ir nepieciešami divi sacensību rati, viens vai divi aizjūgi un viss pārējais ekipējums. Samērā ietilpīga ir transportēšana, jo jāpārved rati, aizjūgs un zirgi. Dažreiz līdzi ņem arī sienu zirgiem. "Ja arī ir uz vietas, tad, piemēram, Nīderlandē, zirgu barība maksā dārgi. Matemātiski rēķinot, pajūgu braukšana izmaksā dārgāk nekā jāšanas sports. Vieni rati maksā vairāk nekā jātniekam labi segli. Kā jau visos piedāvājumos, cenu kategorijas ir "no–līdz" konkrētai summai. Labus ratus var nopirkt par 3000 eiro, savukārt firmas izgatavotiem ar vieglākiem metāliem, dizainu un lielāku drošību cena jau būs krietni lielāka. Viena no lielākajām pajūgu braukšanas inventāra ražotājvalstīm ir Polija."
Pavlovsku klubs Pajūgu braukšana LV bāzējas Jaunmārupē. Rīgas tuvumā ar pajūgu braukšanu nodarbojas arī Doles salā, Ķekavā un Baldonē. Tālāk no Rīgas lielākie centri ir Zirgaudzētava Kocēni un Priekules novadā.
No skolas uz stalli
Vecumnieku vidusskolas četrpadsmitgadnieces Rasas Rušmanes kaislīgā aizraušanās ar zirgu aprūpēšanu un jāšanas sportu ir uzskatāms piemērs tam, kas notiek, ja zirgiem iedod mazo pirkstiņu.
"Kā no skolas mājās, tā uz staļļiem prom. Tā katru dienu un vēl sestdienās un svētdienās," tēvs Guntars saka: Rasai teju viss brīvais laiks tagad paiet pie zirdziņiem. Vecāki astoņu gadu vecumā Rasu pirmoreiz iesēdināja zirga seglos. Sākumā nodarbības bija vienreiz nedēļā, bet tagad kļuvušas regulāras. Pēc Rasas teiktā, liela nozīme esot apkārt esošajiem domubiedriem: "Man patīk būt draudzīgu cilvēku kolektīvā un, protams, pie zirgiem."
Rasa pagaidām braukusi uz sacensībām netālajā Iecavā un Baldonē. Vai viņa kādreiz startēs augstākajā līmenī? Neiespējami tas nav, taču, kā jau minēts, tam vajadzīgi vairāki būtiski nosacījumi, kā arī īpašs talants un veiksme. Bet izskatās, ka zirgi būs Rasas mīlestība visa mūža garumā.