To pasaules literatūras šedevru tulkojumu uzskaitījums, ko latviešu kultūrai ir devis Bērziņš, sanāktu ļoti garš, turklāt Bērziņa gadījumā ne jau kvantitāte ir svarīga, tāpēc minēsim tikai 2011.gadā iznākušo Korānu, poļu dzejnieces Vislavas Šimborskas krājumu Apsveiksim skudras (1979), Saadi Rožu dārzu (1983) vecoguzu eposu Mana vectēva Korkuda grāmata (1993), dalību jaunajā Bībeles tulkojumā. Bērziņš arī šodien, tāpat kā pirms daudziem gadiem, savā Maskavas ielas mājas darbistabā faktiski guļ uz grāmatām un pavisam burtiski liek tās pagalvī (lielākoties jauno dzejnieku grāmatas, kuras gribas izlasīt, kad būs laiks), bet pats turpina rakstīt savu, kā teicis kritiķis Guntis Berelis, gigantisko klusumam atkaroto tekstu, kurš sastāv no gabaliņiem — Ulda dzejoļiem, arvien meklēdams mītisko pirmtekstu jeb Dievu.
Fragments no intervijas:
Sen atpakaļ intervijā Uldim Tīronam uz jautājumu, vai ir ideja, kuras dēļ tu būtu gatavs mirt, atbildēji, ka tā ir Latvijas ideja.
Jā, apstiprinu. Bet vai tas kļūst aktuāli? (Smaida.) Varbūt tā nav vienīgā, es būtu gatavs arī citas vispārcilvēciskas idejas dēļ mirt, ja tā jādara, kas nu tur liels? Tik un tā maz palicis, ko dzīvot.
Tev arī tagad laiks spiežas kopā?
Visiem spiežas. No daudziem to esmu dzirdējis, pirmoreiz no Jāņa Rokpeļņa: "Ak Dievs, kā laiks skrien." Viņam tad bija četrdesmit pieci. "Nav vairs tāda jēdziena kā diena. Kādreiz diena bija laika jēdziens, tagad viss laiks ir saspiests." Bet Egons Līvs teica: "Neviens nebija gaidījis, ka tik ātri tas viss paskries." Es tad nesapratu un brīnījos. Šķiet, persiešu dzejnieks Rūdakī ir teicis, ka bērnība ir par garu, jaunība normāla un tad vidējie gadi pazūd kā vienā ritenī, un pēc tam tu neatceries, kas tur ir noticis. Tā ir tā laika saspiešanās, ko Egons Līvs bija pamanījis — tikko biji jaunais autors, tagad jau ar sirmu bārdu.
Kad tev sāka gribēties tulkot? Skolā?
Nemāku teikt. Ja kaut kas iepatīkas, gribas parādīt citiem.
Turku tautu valodu studiju izvēle bija likumsakarība?
Man bija interese, kā meklēt sabiedrotos Padomju Savienības tautās tālu viņpus Maskavas. Bijām studentu vienībā Kazahijā ar Uldi Ausekli, pēc tam uz vagonu jumtiem aiztraucāmies uz Almatu, pēc tam uz Taškentu meklēt kontaktus, lai veidotu "internacionāli". Tā kā visas turku tautas, izņemot lielturkus, dzīvoja darbaļaužu dzimtenē, tie bija mūsu dabīgais sabiedrotais, bez kuru pazīšanas un atbalsta mēs nevaram uzvarēt.
Lielais mērķis bija uzvarēt Padomju Savienību?
Pat ne. Graut Padomju Savienību — tāda mērķa mums nebija. Mērķis bija panākt taisnīgumu, uzvarēt sarkano caru, tikt galā ar apspiešanu, etnocīdu, vardarbīgo asimilāciju. Par beigām man bija vienalga — tad jau redzēs, tautas pašas izlems, kā dzīvot, galvenais ir atbrīvot tās no boļševiku tirānijas, ieskaitot lielkrievu tautu.
Kas tev bija svarīgāks — Latvijas neatkarība pati par sevi vai Latvijai nodarītās vēsturiskās netaisnības likvidēšana?
Tas ir viens un tas pats... Bet varbūt saprotu to tavu niansi — svarīgāka bija netaisnības likvidēšana, morālais gandarījums. Man bija pieņemams variants, ka no komunistiskās impērijas varētu izveidot patiesi sociālistisku līdztiesīgu tautu kopvalsti. Īstā būtība visām tautām ir pozitīva, tikai perversi spēki uzspiež imperiālistisko programmu. No tās jāatbrīvojas.
Ir kādas valodas, kas tev lielas skaistākas par citām?
Fonētiski man skaistākās ir ebreju un ungāru — tāpēc, ka abās ir pietiekami daudz vīrišķo "r" un "š", un tajā pašā laikā mīkstais "l", kas piešķir vijīgumu, un ungāru valodā vēl umlauti, pārskaņi. Turku valodu arī tīkamāku dara pārskaņi, apskaņotie lūpeņi jeb aplūpotie patskaņi.
Vai latviešu valoda dzīvos vēl 1000 gadu?
Nezinu teikt par nākotni. Neviens īsti nezina, kā noslēgsies valodu drāma. Katru nedēļu pa sīkai valodiņai kaut kur zūd, kaut kur vecāki izvēlas lielāku valodu un nemāca vairs bērniem savu dzimto. Tāda tendence ir. Bet, tā kā man neviens nevarēs prasīt atbildību un teikt: ko tu muldēji, saku: jā, latviešu valoda dzīvos un paliks mūžīgi, jo to, kas ir bijis, vairs nevar izstrīpot, tas ir ierakstīts Dievam grāmatā.
Tomēr — vai tev nav bažu, ka nebūs, kas tevis iztulkoto lasa?
Nu, tādas bažas mani nemoka. Svarīgs ir pats brīdis — ir valoda, es viņu mīlu. Kad tu mīli sievieti, vai tad tev ir bažas: "Ak Dievs, ko es viņu mīlēšu, ja pēc piecdesmit gadiem būs šā vai tā?" Taču nē! Nav nozīmes, kas būs nākotnē, svarīgs ir situācijas spraigums un dramatisms.
Visu interviju ar Uldi Bērziņu lasiet žurnāla Sestdiena 23.maija numurā!