Tāpēc Artūrs saka, ka pirms skrējiena vajag apzināties - būs grūti. "Pirms starta jāzina, ka vismaz reizes piecas būs nežēlīgi grūti un gribēsi izstāties. Kad šis brīdis pienāk, tas jāpiefiksē - redz, kur tas ir, un no malas jāpaskatās uz sevi. Patiesībā tas ir fizioloģisks process. Smadzenes vēlas tevi izslēgt, jo tām nepatīk, ka organisms nogurst. Lai gan fiziski ar tevi viss ir kārtībā. Daudz kas atkarīgs no tavas psiholoģijas, spējas saprast sevi. Nāves ielejas skrējienam biju labi sagatavojies, noskrēju 37 stundās. Skrējiena laikā pēc 20 stundām nolēmu paņemt stundu garu pauzi, lai pagulētu. Kad pamodos, viss bija kārtībā, bet drīz sapratu, ka ģībstu. Kļuva ļoti, ļoti slikti. Likās, jābrauc uz slimnīcu. Organisms pēc atpūtas pauzes negribēja celties augšā, teica - slēdzamies ārā. Paelpoju svaigu gaisu un saņēmos, jo fiziski nebija nekāda iemesla, lai noģībtu. Savā ziņā tā bija ļoti interesanta pieredze."Mēs sēžam balto apkaklīšu iecienītajā restorānā Riviera un esam nolēmuši ieturēt tā sauktās biznesa pusdienas. Artūrs man klusā balsī stāsta, ka pēdējā laikā ultramaratoni kļūst arvien populārāki. Kad viņš sāka piedalīties šajos ekstrēmajos skrējienos, reizē ar viņu uz sacensībām brauca labi ja pieci dalībnieki no Latvijas. Tagad to ir vismaz trīsdesmit. "Ir ļoti labi ultramaratonisti, kas skrien gludās distances, piemēram, 100 kilometrus pa šoseju, piedalās diennakts skrējienos, 24 stundas skrienot pa divu kilometru apli. Tas vairāk saistīts ar sportu, tas ir kā smags darbs, piedzīvojumu tur ir mazāk. Pērn tika labots Latvijas rekords diennakts skrējienā. Šim cilvēkam bija citi mērķi, bet ne visiem tie ir vienādi. Līdzīgi kā alpīnismā. Ne visiem, kas kāpj kalnos, mērķis ir uzkāpt Everestā."Artūrs Veics savā savā skriešānas "karjerā" ir izdarījis to, par ko vairākums skrējēju pat neuzdrošinās sapņot, un tas viss bez jebkāda ezoterisma un garīgo skolotāju klātbūtnes. Visa pamatā atziņa, ko derētu ielāgot ikvienam, kurš kaut ko nolēmis dzīvē sasniegt. "Ja esi ko iecerējis un ieguldi tajā pietiekami daudz darba, vari sasniegt tādus mērķus, par kuriem pirms tam domāji, ka tie nav izpildāmi," viņš skaidro. "Tu iemācies, ka darbs atmaksājas. Ikvienam, kurš sāk skriet, liekas, ka ultramaratons ir kā no citas pasaules. Bet trenējoties saproti - tas ir iespējams. Treniņi it kā atver acis. Ja citi to var izdarīt, kāpēc tu ne? Tu nostiprini sevī saprašanu, ka, ieguldot pietiekami daudz darba, sasniegsi jebkuru mērķi jebkurā dzīves sfērā." Viņa teiktais skan vairāk nekā pārliecinoši, jo Artūrs pievērsās skriešanai tikai 21 gada vecumā, kad ar kolēģi noskrējuši pusmaratonu Rīgā. Tagad viņam nav vēl trīsdesmit.Visu rakstu par Artūru Veicu, ultramaratonu un mērķu pulēšanu lasiet 2014.gada 3.janvāra Sestdienā!
Vīrs, kurš nogurdināja sargeņģeli
Ultramaratonists Artūrs Veics vienīgais no Baltijas piedalījies un veiksmīgi finišējis pasaules grūtākajos skrējienos, kuros daži dalībnieki no pārslodzes miruši. Garo gabalu skrējēji lieto tādu jēdzienu kā "siena". Tas ir galējais nespēka brīdis, kad šķiet, sargeņģelis jau ir pārguris, klauvē pie pleca un brīdina, lai apstājas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.