Deviņdesmitajos gados Agnese Zeltiņa bija viena no daudzsološākajām latviešu jaunajām aktrisēm. Turklāt viņas skatuves karjera stabili virzījās no dabisko dotumu, proti, izteiktā seksapīla, ekspluatācijas Dailē uz dziļākām lomām Alvja Hermaņa vadītajā Jaunajā Rīgas teātrī. Taču pirms desmit gadiem aktrises dzīvē sākās liktenīgi pavērsieni. Pēc dramatisku iemeslu izraisītās pārcelšanās uz Maskavu kopā ar vīru, toreiz Radio SWH Plus dīdžeju Aleksu Dubasu, Zeltiņas vārds latviešu presē parādījās lielākoties glamūrīgi iedzeltenā kontekstā, un tas turpinājās arī pēc viņas šķiršanās un došanās uz Ameriku kopā ar MTV vīdžeju Miku Ozoliņu, brīžam radot iespaidu, vai tik aktrise Maskavā pārdzīvotā "žurku skrējiena" iespaidā nav nokļuvusi narkotiskā atkarībā no šāda veida publicitātes. Tāpēc tagad atgriešanos Dailes teātrī ar galveno lomu izrādē Milēdija Zeltiņa uztver arī kā iespēju apliecināt, kas ir galvenais viņas pašas dzīvē. Kā pret jums izturējās uzņemšanas komisija, kad stājāties aktieros?Dīvainā kārtā visi vīrieši - Oļģerts Kroders, Arnolds Liniņš, Edmunds Freibergs - bija par manu un Rēzijas uzņemšanu, bet Māra Ķimele pret. Tagad gan Ķimele par jūsu kursu izsakās ar lepnumu.Droši vien toreiz uzņemšanā viņa gribēja mums ar Rēziju Kalniņu likt visaugstāko latiņu, bet labi vien ir, ka vīrieši Māru pārliecināja. Ja man ir ielikts stingrs pamats, par to vispirms jāsaka paldies Ķimelei, viņa ir režisore, kas nekad neļauj spēlēt slikti. Un par mums viņa tagad tur rūpi. Nesen Māru satiku, un viņa teica: "Cik labi, ka tu esi atpakaļ!" Jūtu viņu gluži kā mammu jau 25 gadus. Pārskatot tālaika recenzijas, rodas iespaids, ka kritiķi jūsu kursu mīlēja.Nu, mammas tuvākā kolēģe ir viņas bijusī kursa biedrene Silvija Radzobe, viņa mani zina kopš dzimšanas. Runājot par kritikām vispār, vienmēr esmu centusies no tām paņemt konstruktīvo, bet recenzijās bieži vien nav ieteikuma, kā to darbu uzlabot. Kaut kas kritiķiem traucēja mani ieraudzīt un pieņemt - tas ārējais... Tas man vienmēr ir sāpējis. Citādi esmu neitrāla pret kritikām. Tās man nav ne palīdzējušas spēlēt labāk, ne bremzējušas. Bet... Makoveckis ir teicis, ka aktieri baro panākumi. Tas viņam dod spēku virzīties tālāk, sapratni, ka viņš ir vajadzīgs. Jo būtībā aktieris ir stipri nedrošs. Mēdz teikt, ka nobriedušai personībai it kā nevajag vērtējumu no malas, bet aktieriem to vajag ļoti, ļoti. Aktieris ir tik jūtīgs, kompleksains, tik trausls... Mana problēma pirmajos gados uz skatuves bija pārlieku liela atbildība un centība. Lai cik absurdi tas skanētu, centība un liela perfekcionisma tieksme man ir no mammas. Manu lomu sasaistītības pamats pirmajos gados bija pārcenšanās. Nemācēju atbrīvoties. Jutu, kā mani loma ved, bet neuzticējos savai iekšējai skatuviskajai sajūtai un ļoti centos.Ko māte jums teica par to?Viņa vienmēr teica: Agnesīt, esi vienkāršāka! Ko domājat, sakot, ka kritiķiem jūs sākumā novērtēt un pieņemt traucēja "tas ārējais"? Mani sodīja par modeles ārieni. Nekrāju recenzijas, bet tika rakstīts apmēram tā: "pārāk smuka, lai spēlētu šo lomu" vai "šajā lomā eksponē tikai izskatu". Tas neattiecas uz visiem kritiķiem, bet bija tādas, kas sākumā mani vairāk uztvēra kā skaistu zīmi, nevis kā aktrisi, kas var nospēlēt dziļu dramatisku lomu. Kaut gan lomu bija daudz un lielas. Kāpēc aizgājāt no Dailes uz Jauno Rīgas teātri?Nekad nebūtu gājusi prom no šī teātra, bet bija gadījums, kad man piedāvāja lomu komēdijā, un mana iekšējā aktrises sajūta teica, ka to es nevarēšu.Kāpēc?Tāpēc, ka tā komēdija nebija laba. Turklāt Alvis mani bija aicinājis jau sen. Protams, Jaunajā Rīgas teātrī man vairs nebija piecu galveno lomu gadā, bet iegāju kolektīvā un biju laimīga, ka spēju būt mazā skrūvīte. Tur pavadītajos sešos gados esmu nospēlējusi vairākas labas lomas un ierakstījusies ļoti organiski... līdz 2004.gadā bija jārunā ar Alvi un jābrauc prom uz Maskavu.Ko jūs teiktu jaunai aktrisei, kas taisās doties uz Maskavu?Ka tur var iegūt ļoti labu profesionālu izglītību. Studijas Maskavā var atvērt jebkura radoša cilvēka resursus. Tur tas notiek daudz nežēlīgāk, bet arī jaudīgāk. Ja man jautātu, kur labāk studēt aktiermeistarību, es atbildētu, ka noteikti Maskavā, nevis Holivudas pusgada aktieru kursos! Ko Maskava nevar iedot? Māju sajūtu. Esmu pārjūtīga, visu uztveru sakāpināti un daudz ko dramatizēju, bet, kad tu ej pa Tveras bulvāri un redzi pretī skrienošos cilvēku tūkstošus, kuriem nevienam gar tevi nav nekādas daļas, sajūta ir briesmīga. Tik nomācoša atmosfēra nav pat Losandželosā, kur tāpat gar tevi nevienam nav daļas.Tāpēc pametāt Maskavu?Pametu tāpēc, ka sajutu - tas žurku skrējiens vairs nav priekš manis, tas ārkārtīgi iztukšo un nogurdina, un neatsver nopelnīto naudu, ieguvumi ir mānīgi. Tas nenozīmē, ka nekad vairs nebraukšu uz Maskavu. Ja būs labi piedāvājumi, braukšu, bet dzīvot es tur nevarēju. Visu sarunu ar Agnesi Zeltiņu lasiet žurnāla Sestdiena 7.marta numurā!
Zeltiņas radošā monogāmija
No Jaunā Rīgas teātra uz Maskavu, no Maskavas uz Holivudu - ceļš atpakaļ uz savu pirmo teātri Agnesei Zeltiņai ir bijis garš, pārbaudījumu un preses dzelteni tonētas intereses pilns. Pēc 15 gadu pārtraukuma aktrise atgriežas ar galveno lomu Dž.Dž.Džilindžera režisētajā Ērika Emanuela Šmita lugā Milēdija.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.