Pamatjautājums, uz ko jāatbild, skan: kāds ir valsts mērķis? Nāciju veido indivīdi - pilsoņi, cilvēki, kas šeit dzīvo, no tā izriet, ka valsts mērķis var atbilst ētiskam pamatlikumam, un definējams tā, ka valsts mērķis ir cilvēks, plašāk - nācijas pastāvēšana un uzplaukums.
Vai mums Latvijā pašreiz tā ir?
Lielais aizbraucēju skaits liecina, ka Latvijas iedzīvotāji sajutušies kā līdzeklis savai valstij, nevis mērķis. Cilvēks jūtas vienkārši kā kaut kāds nodokļu maksātājs un vīlies brauc prom.
Valsts jau ir cilvēki, daudzi velk vienlīdzības zīmi, sakot: arī es esmu valsts. Tātad, raugoties filozofiski, rodas jautājums, kam tad es esmu līdzeklis? Politiķiem?
Tā jau es arī biju domājusi. Daudzi cilvēki sajutuši, ka viņi politiķiem ir tikai līdzeklis ambīciju īstenošanai, un tā ir milzīga problēma.
Kāpēc sabiedrības uzticība politiķiem Latvijā ir tik zema?
Primārā problēma, kuras dēļ arī daudzi cilvēki Latviju atstājuši, ir ekonomiskā situācija. Dienā bija publicēti raksti, kuros ļoti labi tika salīdzināts ienākumu neapliekamais minimums dažādās Eiropas valstīs. Reālo situāciju parādīja arī Re:Baltica pētījums, kas turklāt panāca, ka politiķi ir spiesti skaidrot, kāpēc Latvijā pastāv tik krasa sociālā nevienlīdzība.
Kad atjaunojām šo valsti, tad viens no lozungiem skanēja: «kaut pastalās, bet brīvi», un lozunga jēga bija - mums svarīga neatkarīga Latvijas valsts, nedomājot par materiālo labklājību. Kurā brīdī cilvēku un valsts attiecībās parādījies naudas faktors?
Domāju, ka arī cilvēki, kas aizbraukuši uz ārvalstīm, mīl Latvijas valsti kā garīgo substanci, kas saistīta ar bērnību un valodu. Tas ir sakrāli, un šī sakrālā sajūta ir gēnos. Bet pastalās nez kādēļ ir lielākā sabiedrības daļa. Arī tie, kas katru dienu strādā.
Kuri patlaban nav pastalās?
Tie, kuri, izmantojot skaļos atmodas lozungus, pārņēma ekonomisko varu valstī.
Vai pašlaik kaut kas mainās?
Šobrīd ir tāda situācija, kādu uzrāda minētais pētījums par nabadzību. Ja politiķi sabiedrībai sociālās nevienlīdzības situāciju neskaidros, nezinu, vai viņi var cerēt uz vēlētāju balsīm nākamajās vēlēšanās. Jāpanāk izlīgums starp sabiedrību un valsti, tikai tad var sākties ekonomiskais uzplaukums.
Iemesls tam, ka daudzi cilvēki no Latvijas aizbrauc dzīvot un strādāt uz ārvalstīm, ir ekonomisks vai emocionāls, ezoterisks?
Ekonomisks, bet par ezoterisko iemeslu varam saukt vilšanos, ko izraisījusi Latvijā īstenotā ekonomika. Tviterī nesen izlasīju ļoti precīzu ierakstu, ka cilvēki Latvijā turpina vai nu shēmot, vai kravāt ceļasomas. Jo mazajam un vidējam biznesam nodokļu slogs nav panesams, tas ir skaidri un gaiši jāpasaka, lai cik ļoti finanšu ministrs Andris Vilks un premjers Valdis Dombrovskis to negribētu redzēt, turpinot 40% iedzīvotāju kaunināt, saukt par zagļiem un deklarēt, ka jācīnās pret aplokšņu algām. Bet kāpēc ir nevēlēšanās meklēt nodokļu nemaksāšanas iemeslus?
Zviedrijā ir augsti nodokļi, bet laba līmeņa sociālā palīdzība, saremontētas ielas, ekonomiskais modelis ir ļoti sociāldemokrātisks. Bet Zviedrijas kapitāls krājies desmitgadēm, turklāt neatkarīga valsts pastāv jau ļoti ilgi. Mums ir salīdzinoši jauna valsts un nav tik daudz naudas, ko sadalīt. Kā sabalansēt Latvijas finansiālās iespējas un iedzīvotāju prasības pēc labklājības?
Mums jākrāj kapitāls, piemērojot saprātīgu, progresīvo nodokļu politiku. Redzot aiz skaitļiem cilvēku. Kā jau teicu, katram Latvijas ekonomiski aktīvajam iedzīvotājam, kas darbojas mazajā vai vidējā biznesā, zināms, ka nodokļu slogs ir pārāk smags. Tāpēc mums jāmaina nodokļu politika, jo cilvēki vēlas būt godīgi pret valsti un uzkrāt sev sociālo kapitālu vecumdienām.
Latvijā vidējā alga ir aptuveni 450 latu, Zviedrijā - vairākas reizes lielāka. Pat ja Latvijā visi cilvēki būtu godīgi un maksātu nodokļus, mēs nevarētu atļauties samaksāt skolotājiem tādas algas kā Zviedrijā. Kā sabiedrībai izskaidrot šo kopsakarību?
Mēs dzīvojam valstī, kurā ir apkaunojoši zems ienākumu neapliekamais minimums, bet, vai mēs esam saņēmuši skaidrojumu, kāpēc tas tā ir? Nē, neesam.
Kad jautāju finanšu ministram Andrim Vilkam par demogrāfijas problēmas risinājumiem, viņš teica - senāk cilvēki nedomāja, cik bērni izmaksās. Vai nav tā, ka patlaban sabiedrībā dominē ačgārna domāšana - ja būs liels pabalsts, tad plānošu bērnus, ja nebūs, neplānošu?
Domāju, ka daļēji ir. ASV es redzēju Latīņamerikas valstu emigrantu ģimenes, kuras saņēma ievērojamu pabalstu par katru bērnu, bet bija bezdarbnieki, iztika ar pārtikas taloniem. Šādās ģimenēs sievietes dzemdēja vēl un vēl, un tas viņām garantēja iztikšanu nestrādājot. Tā nav pareiza domāšana, bet atbalstam ģimenēm ar bērniem jābūt. Cilvēks pats izšķir, vai materiālās vērtības izmanto, realizējot sevi garīgā dimensijā, vai lieto tās pragmatiski.
Kad ekonomiskās krīzes laikā runāju ar kādu luterāņu mācītāju un jautāju, kā draudzes locekļi izjūt krīzi, viņš teica, ja svarīgākā vērtība ir nevis nauda, bet cilvēku attiecības, tad ienākumu kritums nav dramatiska problēma.
Tam es varētu piekrist, bet līdz robežai, jo situācija, ka trūkst naudas, lai bērnam nopirktu pilnvērtīgu uzturu, ir problēma, ko nevar ignorēt, domājot par citām vērtībām. Turklāt vai mūsu politiķi ir runājuši par garīgām vērtībām? Vai viņi tās piedāvā, vai viņi ir tās pierādījuši savos darbos? Nē! Visus 20 neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas gadus politiķu prioritāte ir bijusi merkantili, piezemēti, materiālistiski mērķi.
Ja runājam par konkrētiem politiķiem - Valsts prezidents Andris Bērziņš, premjers Valdis Dombrovskis, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa -, kurš no šiem politiķiem dod pareizo virzienu mūsu valstij, bet kurš dzīvo atrauti no formulas, ka valsts paredzēta cilvēkiem?
Es domāju, ka visi nosauktie politiķi ir materiālistiski, piezemēti cilvēki. Viņu rīcībā nav redzams, ka mērķis būtu cilvēku labklājība un nācijas uzplaukums. Ir tikai īstermiņu problēmu risināšana. Viskaitinošākā ir politiķu nespēja ieviest nepieciešamās nodokļu reformas, kā arī skaļi, publiski izdiskutēt asos sociālās nevienlīdzības jautājumus. Joprojām pastāv gļēva nevēlēšanās par nevienlīdzību runāt.
Jūs esat viena no Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda dibinātājām, Andris Bērziņš ir šī fonda patrons, un patrona izvēle noteikti notika ar jūsu akceptu. Vai pēc tā, kā viņš izteicies par sociālo nevienlīdzību, mainījies jūsu viedoklis par prezidentu?
Andris Bērziņš ir pirmais atjaunotās Latvijas prezidents, kurš piekritis atbalstīt latviešu literatūru. Nedomāju, ka man kā fonda valdes loceklei būtu korekti komentēt viņa izteikumus, turklāt man pašai arī nav iznācis par nabadzības tēmu ar prezidentu runāt. Es ceru ar Andri Bērziņu decembrī tikties, aprunāties un noteikti atgādināt par nabadzības nepārprotamo klātbūtni Latvijā.
Vēl runājot par aizbraukšanu, varbūt mēs nepamatoti uztveram Latviju kā noslēgtu telpu, jo patiesībā Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, pasaulei atvērta sabiedrība, un tas, ka latvieši strādā britu rūpnīcās, jo viņiem izdevīgi tur strādāt, ir normāli?
Skaitā nelielai nācijai, kāda esam mēs, katrs aizbraukušais cilvēks ir vērtība un būtu jādara viss, lai neviens nebrauktu prom. Jā, ir iespēja aizbraukt strādāt uz ārzemēm, bet dzīve ārpus dzimtenes ir drāma. Labāk būtu, ja latvietis strādātu šeit, kur ir viņa ģimene, un maksātu nodokļus savai valstij, jo tas veicinātu Latvijas ekonomisko attīstību.
Vai nav tā, ka aizbraucēji nevis meklē risinājumus Latvijā, bet izvēlas aizbēgt, jo tas ir vieglākais ceļš?
Atbildību par valsti nevajadzētu uzvelt tiem cilvēkiem, kuri brauc prom, bet prasīt no pašas valsts.
Cilvēki, kuri 18. novembrī iet uz Daugavmalu un skatās salūtu, taču ir valsts.
Jā, viņi ir valsts. Katrs Latvijas pilsonis ir valsts, un katram pilsonim jābūt valsts mērķim.
Protams, mums ir daudz pretrunu sabiedrībā. Domāju, nav pareizi, ka daudzi latvieši sarunā pāriet uz krievu valodu, pat runājot ar krieviem, kuri cenšas runāt latviski. Nav pareizi tāpēc, ka tādā veidā mēs ļoti augstprātīgi uzsveram, ka pārvaldām vairākas valodas. Man arī radās neizpratne par Lāčplēša dienas parādes tulkošanu krieviski, vienalga, vai mēs ar to cenšamies augstprātīgi parādīt, ka cittautieši nevar apgūt mūsu, latviešu, valodu, vai arī izdabājam tiem, kuri tiešām latviešu valodu apgūt negrib. Jebkurā gadījumā - nožēlojami. Protams, mums te, Latvijā, ir neizglītotā sabiedrības daļa, kuri principā nemācās latviešu valodu, nesaka pat «labdien» un īpaši augstu nevērtē šo valsti.
Runājot par materiālo nevienlīdzību, skandināvi mēģinājuši panākt, lai sabiedrībā nebūtu lielas ienākumu atšķirības. Nākamais jautājums, pie kā viņi ķērušies, ir dzimumu līdztiesība. Vai Latvijā skandināvu dzimumu līdztiesības modelis būtu pārņemams?
Ja sieviete dara tikpat atbildīgu darbu kā vīrietis, bet saņem mazāku algu, nekā par tādu pašu darbu maksā vīrietim, tad tas nebūtu pieļaujams. Zinu, ka Latvijā veikti pētījumi, kuri parādīja - sievietes topmenedžeres saņem mazāk par vīriešiem topmenedžeriem. Tas nav pareizi.
Mēs pievērsāmies materiālajam aspektam - algai, kāda sievietēm jāsaņem -, bet jautājums bija par sabiedrības uzbūves modeli. Vai modelis, ka vīrietis pelna naudu, bet sieviete ir mājas pavarda sargātāja, mūsdienās vērtējams kā labs?
Ja sieviete piekrīt pilnas slodzes darbam mājās, vēlas audzināt bērnus un pilnībā nodoties mātes misijai, ja viņai nav citu ambīciju, nav neatkarības alku pašai pēc savām finansēm, tad modelis ir labs. Bet mēs bieži dzirdam par gadījumiem, kad vīrietis uzskata - sievietei vienmēr jābūt mājās. Ja vīrietis nevēlas, ka viņa sieviete izglītojas, grib tikai, lai sieviete viņu kā pūdelis gaidītu mājās, tad tas, protams, nav labi.
Cilvēki ir ļoti mainījušies, nav pareizi domāt, ka mēs esam slikti, jo esam citādāki nekā cilvēki XIX gadsimtā vai XX gadsimtā.
Latvijas skolās mājturības stundās aizvien tiek dalīts - puiši apgūst amatniecības iemaņas, meitenes šuj un ada. Vai tas ir pareizi?
Manā ģimenē bija tā, ka mans tēvs, matemātiski apdāvināts inženieris, būdams ganuzēns no Vidzemes, iemācīja manai mammai adīt, jo bērnībā adīšana bija mana tēva pirmā matemātika, viņš vēlējās izprast, kādā veidā var noadīt dažādus sarežģītus rakstus, un vēlāk bija priecīgs, ka to var iemācīt manai mātei. Domāju, tā nav problēma, ja cilvēki paši par to vienojas.
Vai vīrietim sabiedriskajā transportā ir jādod vieta sievietei, ja viņi ir viena vecuma?
Es domāju, būtu pieklājīgi, ja viņi reizē iekāpj transportā un ir viena brīva vieta, ka tā tiktu piedāvāta sievietei.
Tātad sievietei ir mazliet citāda loma sabiedrībā?
Vai tad mēs šādi uzsveram, ka sieviete ir vājais dzimums? Domāju, ka ne.
Pirms diviem mēnešiem nodibinājāt Nacionālās rakstniecības atbalsta fondu. Kā veicas? Cik daudz naudas fondā ir?
Naudas pagaidām ir ļoti maz, bet sasniegums ir tas, ka 1. novembrī fondam piešķīra sabiedriskā labuma statusu, un tas šādam fondam ir ļoti būtiski, lai sasniegtu mērķus, ko esam izvirzījuši.
Ziedojot fondam, uzņēmumi tagad saņems nodokļu atlaides.
Jā, tā ir. Mūsu mērķis ir no ziedojumiem iegūt līdzekļus, lai varētu atbalstīt rakstniekus, dodot viņiem iespēju, dzīvojot pieticīgos apstākļos, strādāt tikai literāro darbu - uzrakstīt romānu, lugu vai dzejoļu krājumu.
Cik lielā mērā tas, ka Latvijā nav pilna laika rakstnieku, atstāj iespaidu uz radošā procesa kvalitāti?
Iespēja dzīvot un strādāt kā pilna laika dzejniecei man bija padomju laikos. Toreiz man bija darbi, kas neprasīja daudz laika, tāpēc varēju pievērsties nopietnām kultūras procesu studijām. Kā dzejniece varu teikt, ka laiks galvenokārt vajadzīgs, lai apgūtu kultūru, pēc iespējas analizētu pasaulē pazīstamu dzeju. Tie cilvēki, kuri domā, ka var tā vienkārši uzrakstīt Imanta Ziedoņa līmeņa dzeju, neiepazīstoties ar līdzšinējo mantojumu literatūras jomā, maldās. Laikmetīgs dzejnieks, kurš nav apguvis pasaules mantojumu, nevar uzrakstīt kvalitatīvu dzeju.
Kāpēc?
Jābūt kompetentam literatūras procesā.
Lai vēlreiz neuzrakstītu to pašu, ko kāds jau ir uzrakstījis?
Nē, tāpēc ka jābūt izpratnei par kompozīciju, par saturu. To apzinās katrs dzejnieks ar pašcieņu. Mūsu jaunā intelektuāļu paaudze arī tāda - ar pašcieņu - ir. Viņi tiešām apzinās to, ka grib radīt jaunas intelektuālas vērtības, jo viņiem valoda ir instruments, ar kuru pētīt realitāti.
Esmu sarakstījusi dzejoļu grāmatas, paralēli strādājot, un tas ir iespējams, bet, lai uzrakstītu idejām piesātinātu romānu, ieguldot milzīgu izpētes darbu, kas arī prasa laiku un radošo enerģiju, nepietiek ar laiku pa svētdienām. Latvijā literātiem atbalsta līdz šim ir trūcis. Mūs ir atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds, bet šis atbalsts nav pietiekams. Saņemot ap 1800 latu stipendiju, nevar atteikties no algota darba, lai uzrakstītu apjomīgu dramaturģijas vai prozas darbu.
Ja salīdzinām literatūru un televīziju, ir sabiedriskā televīzija, kur reitingi nav svarīgi, komercija nav būtiska, bet svarīga kvalitāte, un ir komerctelevīzija, kura piedāvā šovus un dažādus atraktīvus žanrus, lai tikai piesaistītu skatītājus. Saprotams, ka ir ģeniāli, ja var apvienot abus - kvalitāti un augstus reitingus -, bet kas ir dzejnieku un rakstnieku galvenais motīvs - mākslu radīt sev vai citiem cilvēkiem?
Katrai radošai personībai vispirms ir mākslinieciski uzdevumi, nevis komerciāli mērķi, jo ir milzīga atšķirība, vai uzražo komercproduktu, ko pirks, vai arī radi mākslu.
Komercproduktā gara klātbūtne reti ir sajūtama, tur nav metafiziskā līmeņa, kas mākslā vienmēr ir klātesošs. Latvijā gan par vērienīgu komerciju nevar runāt, jo tirgus ir mazs. Visi latviešu autoru literārie darbi jau paši par sevi ir patriotisma apliecinājums, jo ir uzrakstīti latviski, neraugoties uz mazo tirgu. Ja Latvijā rakstniekiem tiks nodrošināti labi apstākļi, tad var tapt dziļi, kvalitatīvi darbi.
Vai neprotam uzrakstīt lasītāju pieprasītus darbus vai tomēr neprotam pārdot?
Pilnīgi noteikti mēs spējam uzrakstīt nozīmīgus literāros darbus, tikai, kā jau minēju, jābūt nodrošinātiem apstākļiem, bet noteikti jāparedz līdzekļi arī nopietnam mārketingam, kā to dara igauņi, somi un citas nācijas. Kultūra ir viena no izcilākajām nācijas iespējām komunicēt ar pasauli un pastāstīt pasaulei, kas mēs tādi esam. Mēs nedrīkstam pazaudēt savu identitāti, jāprot izcelt mūsu literatūrai raksturīgās unikālās lietas, nevis jāpakļaujas globalizācijai. Jāpanāk, lai pasaulē popularitāti iegūtu ne tikai mūsu dziedātāji, bet arī rakstnieki.
Mārketings ļoti bieži sākas grāmatas saturā. Ja mēs nevis radām bestsellerus, bet domājam par mākslu, vai nav tā, ka netiek uzrakstīts tas, ko cilvēki vēlas lasīt, un literāti nevar nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai varētu dzīvot tikai no radošā darba, rakstot nākamās grāmatas?
Mēs nevaram apgalvot, ka latviešu rakstnieki nevar uzrakstīt darbus, ko cilvēki vēlētos lasīt un kas rakstniekam nodrošinātu ievērojamus ienākumus, jo nevienam latviešu literatūras darbam nav bijusi patiešām spēcīga, nopietna mārketinga kampaņa. Arī augstvērtīgu literatūru var labi pārdot, bet mārketings ir vajadzīgs.
Varbūt latviešu rakstnieku darbos pietrūkst provokācijas?
Jā, bet, ja rakstniekiem Latvijā būtu radīti labāki apstākļi, tad viņiem būtu vairāk laika provocējošos momentus izstrādāt. Sižetus piedāvā pati dzīve.