Mediķi arī uzsver, ka alkoholismu var izraisīt gan sociāli, gan psiholoģiski, gan bioloģiski faktori, bet visu triju faktoru mijiedarbība ir īpaši bīstama.
Sākas kā piedzīvojums
Jānis patlaban ir sociāli veiksmīgs cilvēks vecumā ap 40 gadiem, viņa runas veidā un ārējā veidolā nekas neatgādina klasisko stereotipu par atkarīgo no alkohola. Jānis par sevi saka: «Nedzeru astoņus gadus, bet joprojām uzskatu, ka esmu alkoholiķis, tikai nedzerošs alkoholiķis. Alkoholisms ir slimība, kas cilvēku pavada visu mūžu, bet ar šo slimību var tikt galā.» Sarunai Jānis piekrīt labprāt, cerot, ka viņa pieredze varbūt var palīdzēt kādam nekļūt par alkohola atkarīgo. Jāņa aizraušanās ar alkoholu esot sākusies agrā jaunībā. «Viss sākās ar dažām glāzēm ballītēs. Alkohola pieejamība bija vairāk ierobežota nekā patlaban, bet dabūt grūti pieejamo alkoholu - tas jauniem puišiem bija īsts piedzīvojums,» atceras Jānis. Viņa atkarība no alkohola pastiprinājusies, sākot darba gaitas. «Piecas dienas nedēļā pamatīgi strādāju un tad piektdienas vakarā sāku atpūsties ar alkohola palīdzību, un tā nedēļu pēc nedēļas,» saka Jānis.
Ultimāts un pašiedvesma
Alkoholisma ārstēšanas speciālisti uzskata - pirmā alkoholisma pazīme ir tā, ka cilvēks neatzīst atkarību no alkohola. Jānis stāsta, ka pats to piedzīvojis. «Neuzskatīju, ka esmu alkoholiķis, bet reiz pēc kārtējās dzeršanas pamodos mājās pilnīgi viens. Ģimene bija mani atstājusi. Uzmeklēju tuviniekus, mēģināju izlīgt, bet viņi izvirzīja ultimātu: man jāatbrīvojas no alkoholisma. Tobrīd man šķita, ka tas nav godīgi - izvirzīt ultimātu, jo mans prāts bija transformējies, es domāju kā tipisks alkoholiķis - noliedzu, ka man ir problēma ar dzeršanu, žēloju sevi, savā rīcībā vainoju apstākļus un apkārtējos cilvēkus,» stāsta Jānis. Tomēr, izsverot, kas svarīgāks - labas attiecības ar tuviniekiem vai alkohola lietošana, viņš pieņēmis lēmumu, ka no dzeršanas jāatsakās. «Sākumā bija grūti, bet vēlāk mani pārņēma azarts, cik ilgi es nedzēris izturēšu. Atbrīvojos no alkohola atkarības pats saviem spēkiem,» uzsver Jānis. Pret alkoholisma ārstēšanas speciālistu konsultācijām un metodēm Jāņa attieksme ir rezervēta. «Iepazinos ar Minesotas programmu, taču tā nav brīnumlīdzeklis. Biju pie narkologa, kurš izrakstīja medikamentus, lai mazinātu vēlmi lietot alkoholu. Zāles palīdzēja tikai neilgu laiku,» stāsta cilvēks, kurš pārvarējis alkohola atkarību. «Visprofesionālākie narkologi un vispārdomātākās alkoholisma ārstēšanas programmas nespēj mazināt cilvēka vēlmi lietot alkoholu, ja pats to nevēlas. Atkarību var pārvarēt ar gribasspēku un pašiedvesmu!»
Palīdz nejaušs gadījums
Artūrs, kurš uzturas rehabilitācijas centrā atkarīgajiem, stāsta, ka gadiem ilgi cīnījies ar dzeršanu. «Pievēršanās alkoholam sākās agrā jaunībā, kad zaudēju māti. Alkohols kļuva par bēdu remdētāju, tiklīdz bija problēmas, tā mierinājumu meklēju grādīgajos,» stāsta Artūrs un piebilst, ka, grimstot dziļāk atkarībā, iestājas periods, kad alkohols sācis dominēt pār visu dzīvi. «Tomēr izlēmu, ka no alkoholisma gribu atbrīvoties, izmēģināju dažādas metodes - gan kodēšanos, gan piedalīšanos anonīmo alkoholiķu pasākumos. Lai izārstētos, iztērēju ne mazums naudas. Bet ārstēšanas metodes darbojās tikai neilgu laiku.» Viņam palīdzējis nejaušs gadījums, ko pats Artūrs uzskata par Dieva dāvātu iespēju: «Pilnīgi neplānoti autoostā satiktu Leonīdu Grīnu un, aprunājies ar viņu, sapratu, ka man jādodas uz viņa vadīto rehabilitācijas centru atkarīgajiem.» Artūrs cer, ka rehabilitācijas programma un paša ticība palīdzējusi atbrīvoties no alkoholisma .