Pētera dzīve esot bijusi grūta jau no agras bērnības. Viņa bioloģiskais tēvs Vasīlijs, pēc vietējo stāstītā, ļoti mīlot iedzert un no ģimenes aizgājis jau sen. Māte Māra savukārt bijusi psihiatru uzskaitē savu ārkārtīgi vājo nervu dēļ. «Viņa bija ļoti uzcītīga, centās ļoti labi mācīties, laikam pārcentās un galvu sagandēja,» tagad atminas kaimiņš, kurš skolā ar Māru gājis vienā klasē.
Māra daudzkārt labprātīgi braukusi uz Jelgavas Psihoneiroloģisko slimnīcu ārstēties un vienā šādā ārstniecības kūrē arī iepazinusies ar Romānu - viņš gan uz slimnīcu bijis nogādāts piespiedu kārtā atkopties no alkohola izraisīta delīrija.
Romāns iekārtojies darbā Baldones pašvaldībā kā skursteņslauķis, bet, kaut darbu darījis, dzeršanu nav atmetis. «Kā iedzēra, tā kļuva nenormāls,» atminas Rasma. Viņa stāsta, ka, par spīti smalkajai miesasbūvei un mazajam augumam, Romāns arī sācis «tiranizēt» savu tolaik 14 gadus veco padēlu. Kad Māra kārtējo reizi aizbraukusi ārstēties, arī Romāns pazudis, bet toreiz tas nevienam neesot šķitis aizdomīgi.
Vai Māra par sava dzīvesbiedra pazušanas īstajiem iemesliem zinājusi, Dienai neizdevās noskaidrot, jo viņa mirusi jau 2004. gadā. Izslēgt to nevar. Kaimiņiene atminas - kad Romāns pazudis, Māra citiem stāstījusi, ka viņš aizbraucis padzīvot pie kādiem draugiem. Vēlāk, kad pašvaldība sākusi interesēties, kādēļ viņš nenāk pakaļ savai algai un invaliditātes pensijai, Māra esot stāstījusi, ka Romāns padevis ziņu, ka sapazinies ar citu sievieti, ar kuru tagad dzīvojot kopā, un viņai par to nekas vairāk nav zināms. Romānam tuvu draugu vai radu nav bijis, tādēļ viņš pasludināts par bezvēsts pazudušo un lieta tā arī 11 gadus krājusi putekļus policijas arhīvos. «Kas varēja iedomāties, ka šite viņš guļ,» nosaka kaimiņiene, rādīdama uz apsnigušu zemes pleķīti zem sētmalē augošas ābeles.
Tagad gan Rasma atminas, ka ap to laiku, kad Romāns pazudis, Pētera mājas pagalms pārkaisīts ar baltām smiltīm un viņš pa to daudz braukājis ar mašīnu - iespējams, lai noblietētu zemi, viņa atzīst.
Palicis viens no padomju laika garāžas par dzīvojamo ēku pārveidotajā namiņā, atšķirībā no tēva un patēva Pēteris nav sācis dzert. Kā stāsta kaimiņi, agrāk šad tad iedzēris pa alum, bet kā trīs gadus atpakaļ nopircis mopēdu, kļuvis par tīrāko atturībnieku. Pats savām rokām arī uzcēlis šķūnīti, pirms gada iegādājies suni, agrāk bijusi arī draudzene, bet ar draugiem tik vien kā ap mopēdu krāmējušies - nekādas dzeršanas neesot bijis. Pārticis no pabalsta, nesen arī dabūjis naktssarga vietu kādā vietējā uzņēmumā. Vienmēr arī labprāt izpalīdzējis kaimiņiem. «Kā sauca, tā nāca. Ilgi nebija jāgaida,» norāda kaimiņš.
Arī ziņa, ka Pēteris vainojams sava patēva pazušanā, kaimiņu domas īpaši nav mainījusi. Jautāta, vai tagad nav neomulīgi, zinot, ka dzīvo kaimiņos slepkavam, Rasma emocionāli atsaka, ka ne: «Viņš ir izaudzis manu acu priekšā, ļoti agri palika viens pats, pats patrieca savu dzērāju tēvu un izauga par ļoti normālu puisi. Viņam ir dators, televizors, māk padiskutēt par politiku. Malku katru gadu laicīgi sagādā, nav vēl lapa nokritusi, kad viņš jau lapas ir sagrābis. Ja kaut ko vajag, neatsaka nekad. Vārdu sakot, puisis kā puisis.» Kaut arī Pēterim, līdzīgi kā mammai, esot garīgā invaliditāte, arī citi kaimiņi viņu raksturo kā nosvērtu, kaut savrupi turošos puisi.
Kādēļ viņš uz policiju aizgājis tieši tagad, neviens gan nemāk teikt. Tikai zina stāstīt, ka Pēteris esot atzinies, jo naktīs viņu vajājuši murgi par nodarīto. «No rīta Pēteris aizbrauca uz veikalu. Kad viņš atbrauca atpakaļ, teicu viņam, ka policija meklēja. Viņš tā mierīgi: «Ā, es pats taču viņus izsaucu!» Vairāk neko arī nepateica,» saka kaimiņš.
Kaimiņi ir satraukušies, kas notiks ar Pētera suni, kas tā arī palicis ieslēgts mājā, kamēr viņš ir policistu uzraudzībā. Policija gan vēl nav izlēmusi, kādu drošības līdzekli viņam piemērot. Lai noskaidrotu, kā tieši nomiris Romāns, nozīmēta policijas ekspertīze.