Austrijas laikrakstā Der Standart augusta beigās režisors Alvis Hermanis bija kritizējis tradīcijām bagātā Vīnes teātra festivāla Wiener Festwochen nākamās vadītājas izvēli. Un tā ir leģendāra personība teātra pasaulē - beļģu kuratore Frī Leisena. Tieši viņa sāka attīstīt paplašinātu skatījumu uz teātri, veidojot festivāla programmas no darbiem, kuri brīvi pārvietojas teātrī, vizuālajās mākslās, mūzikā, kino, dejas mākslā. Motīvi, kas diktēja šādu pieeju, bija ne tikai prieks par formas jaunradnes iespējām, bet arī vēlme apkopot vissvaigākās un svarīgākās tēmas, ar kurām mākslinieki šodien nodarbojas. Derīgi bija visdažādākie sarunas formāti - teātra izrāde, lekcija, grāmata, filma, izstāde.
Šī tolaik gluži jaunā pieeja attīstās pasaulē nu jau ilgāk nekā divdesmit gadu. Un tās spēks aizvien vairāk tiek likts uz summu. Aplūkojot katru saskaitāmo atsevišķi, un normāli cilvēki, kas apmeklē festivālus, jau reti kad izšķiras noskatīties vismaz kādus sešus septiņus darbus, atklājas pabēdīga parādība, kas raksturo jau daudzus starptautiskus teātra festivālus Eiropā. Un tas ir darbu kvalitātes zudums. Turklāt acīmredzams. Hermanis savā intervijā to sauc vēl skarbāk - par teātra mākslas profanāciju.
Vīziju sadursme
Frī Leisena šoruden veidoja arī jauno Berlīnes starptautisko spēles mākslu festivālu Foreign Affairs, un tieši šajā sakarā vācu žurnālisti cēla vēlreiz dienasgaismā kaimiņzemē notikušās intervijas izteikumus.
Frī Leisena bija radījusi transkontinentālu forumu, apkopojot atšķirīgus mākslinieku skatienus. Izraugoties deviņpadsmit darbus no Āfrikas, Āzijas, Latīņamerikas un Eiropas, mērķis bija atklāt pieeju dažādību - gan dzīvei, gan mākslai. Festivāla veidotāja distancējas no apzīmējuma «kurators» saistībā ar savu darbu, jo kurators, viņasprāt, definējot tēmas un saskaņā ar tām piemeklējot māksliniekus. Frī Leisena strādājot pēc antenas principa, tverot tēmas, kas lidinās gaisā, un piedāvājot tām platformu. Izraudzītos māksliniekus viņa sauc par laika lieciniekiem un pašu festivālu dēvē par vīziju sadursmi - Clash of Visions.
Atšķirīgie pasaules redzējumi mākslinieku darbos festivālā tik tiešām sadūrās uz nebēdu. Tokijas jaunākās paaudzes totālais patērētāja piegājiens dzīvei un līdzcilvēkiem, kas iekūņojies pat visintīmākajos līmeņos, fiksēts japāņu režisores un dramaturģes Daisules Miuras darbā Love´s Whirlpool, saskārās ar fundamentālu un nesatricināmu pārliecību par cilvēku satikšanos kā visbūtiskāko notikumu dzīvē argentīniešu režisora Federiko Leona darbā Las Multitudes. No Āfrikas vestais cilvēku zoodārzs Brett Bailey izstādē Exhibit B, kas skatītājam par varēm tiecās apgalvot: tieši tā tu, cūka - rietumeiropieti, redzi mūs, afrikāņus, kā zemcilvēkus, sadūrās ar itāļu pianista Marīno Formenti kluso dzīvi pie festivāla ēkas namiņā, kuru viņam bija uzcēlis japāņu mākslinieks Kjohei Sakaguči. Lai Formenti tur trīs nedēļas no vienpadsmitiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā varētu nodarboties ar to, kas viņam pašam ir svarīgs. Ar mūziku. Un dzīvošanu. Cilvēki, kuri gribēja, varēja iemitināties viņam līdzās, klausīties, gulēt uz spilveniem izklātās koka grīdas un sajust, kā pret nama jumtu būkšķ kastaņi, kas krīt no koka, kurš ieaudzis tieši namiņā. Klausīties, kā skan cilvēka pasaule, kurš aizgājis no nemitīgās savas dzīves menedžēšanas apzināti pilnībā prom un trīs nedēļas dzīvo tikai ar savu mūziku, sevi un cilvēkiem, kuri grib būt ar viņu kopā. Biļetes par to nebija jāpērk, uz cilvēkzvēru izstādi tās maksāja četrpadsmit eiro.
Teātris un kvalitāte
Taču, skatoties jau kādu astoto darbu, tādu kā īslandiešu horeogrāfes Ernas Omarsdotiras darbu We saw monsters, kurā pusotru stundu dejotāji dalījās ar savām fobiju izpausmēm, tikai uz īsu brīdi uzzibsnot kaut kam patiesi talantīgam un uzrunātspējīgam, domas jau pavisam draudīgi pārslēdzas uz kvalitātes jautājumu tik daudzos festivālā apkopotajos darbos.
Jaunais festivāls Foreign Affairs nesākās tukšā vietā. Tā rīkotājorganizācija Berliner Festpiele ilgus gadus, nē, pat desmitgades, piedāvāja izcilāko, kas tapis aktuālajā pasaules teātra mākslā. Neikdienišķas meistarības aktierdarbus, dziļus režisoru skatījumus uz mūsdienu cilvēku un pasauli ap viņu. Izrādes, aiz kurām stāv lieli mākslinieki un milzīgs darbs. Vietā, kur notika Foreign Affairs, agrāk uz skatuves atradās Izabella Ipēra ar Ilgu tramvaja Blānšu, Sāras Keinas pirmspašnāvības monologu Psychose 4.48 un Roberta Vilsona Kvartetu, un vēl, un vēl, un vēl.
Frī Leisenas izraudzītie skatuves darbi visi pārstāvēja off teātra teritoriju. Un tā nav finansiālas rocības diktēta stratēģija, bet pārliecība, ka svarīgākie darbi joprojām dzimst nost no jelkādām valsts dotētām skatuvēm.
Ilgtermiņā vērojot festivāla izrādes, kļūst acīmredzams, ka tā tas nepavisam nav. Svaiga domu un formu krātuve iepretim valsts teātriem off teātris bija pirms gadiem divdesmit trīsdesmit. Valsts teātri sen jau ir attapušies un 98% talantīgāko mākslinieku ir uzaicinājuši strādāt pie sevis. Dodot viņiem vietu un laiku strādāt. Un pretī sagaidot kvalitāti.
Saistībā ar šo diskusiju atcerējos Latvijā redzēto izrādi Gals, kura ir izvirzīta Spēlmaņu naktij pat divkārt. Atcerējos vairākus lieliskus Nacionālā teātra aktierus, kuriem režijas un dramaturģijas uzspiestajā šaurībā ar savu profesionālo un cilvēcisko pieredzi un varēšanu nebija pat kur atvēzēties, par kādām dziļākām cilvēka atklāsmēm nerunājot. Mazliet sarežģītāka darba struktūra, un tas jau ir gada sasniegums teātra mākslā?
Tieši par tēmu - gals - grandiozu teātra darbu kā profesionālās kvalitātes, tā domāšanas mērogā bija radījis itāļu režisors Romeo Kasteluči. Abstraktā ekspresionisma meistaram Markam Rotko veltītie Four Seasons Restaurant, uzsprāgstot universam, noslēdzās cerīgi. Ar atteikšanos piedalīties dzīves nekvalitātē. Konkrētajā Rotko gadījumā - ar atteikšanos atdot amerikāņu restorānam savas gleznas. Tā, pavisam apliecinoši, ar šo izrādi noslēdzās festivāls Foreign Affairs, atgādinot par kvalitātes līmeni, kāds iespējams, teātrim sarunājoties ar cilvēkiem. Jo off nenozīmē nekvalitāti, bet to, ka tu esi brīvs.