To, ka pārtikas grozs četru cilvēku ģimenei Latvijā mēnesī izmaksā par 14% vairāk nekā Lietuvā un par 5% vairāk nekā Igaunijā, parādīja arī Baltijas valstu pārtikas cenu pētījums, ko īstenojis Swedbank Baltijas Privātpersonu finanšu institūts.
Tirgus lieluma faktors
Iemesls produktu dārdzībai varētu būt tas, ka Latvija ir pārāk mazs tirgus, lai tajā ienāktu jauni spēlētāji un palielinātos konkurence, uzskata Balticovo valdes priekšsēdētājs Arnis Veinbergs.
Savukārt Spilvas finanšu direktors Toms Didrihsons pieļauj, ka «Lietuvā ir viens liels mazumtirdzniecības spēlētājs, kurš nosaka cenas un uzcenojumu tirgū, lielā mērā panākot arī zemāku piegādes cenu no ražotājiem. Latvijā un Igaunijā šo mazumtirgotāju ir vairāk, un šī konkurence nosaka pieeju attiecībā uz piegādātājiem un produkta uzcenojumu plauktā. Šajā gadījumā konkurence neveicina produkta cenas samazinājumu, bet tieši pretēji - mazumtirdzniecības ķēžu atšķirīgais uzcenojums dažādiem produktiem palielina vidējo cenas līmeni.»
«Mēs nekad neķersimies pie banku pakalpojumu izcenojumu salīdzināšanas, jo mēs gan negribētu pētīt jomu, kurā neorientējamies,» skeptiski par Swedbank Baltijas Privātpersonu finanšu institūta pētījumu izsakās Maxima Latvija pārstāvis Ivars Andiņš un pauž viedokli, ka institūts nepamatoti licis akcentu uz augstajām Latvijas pamatcenām, savukārt par maz uzsvēris, ka, ņemot vērā atlaižu nodrošināto ietaupījumu, par visdārgāko kļūst Igaunijas pārtikas grozs.
Tomēr I. Andiņš nenoliedz pētījumā iegūtos datus un skaidro, ka tā rezultātus, visticamāk, nosakot visu triju valstu tirgus lielums, kas «ir apgriezti proporcionāls cenām». Vaicāts par to, kāpēc pastāv ievērojama atšķirība tieši starp Latvijas un Lietuvas cenām, I. Andiņš norāda, ka Lietuvā ar vislielāko iedzīvotāju skaitu cenas esot viszemākās, jo lielāks patērētāju skaits gan ražošanu, gan tirdzniecību padara efektīvāku. Turklāt tur esot arī labāki apstākļi lauksaimniecībai, kā arī lielāki un tādējādi efektīvāki pārtikas ražošanas uzņēmumi.
«Latvijas mazumtirdzniecības tirgū valda ļoti sīva konkurence, un tieši cena ir viens no būtiskākajiem instrumentiem pircēju piesaistīšanai un noturēšanai,» atzīst Rimi Latvia valdes priekšsēdētājs Valdis Turlais un norāda - lai nodrošinātu vienādu cenu politiku Rimi veikalos visās Baltijas valstīs, vairākām produktu grupām tiek organizēti centralizēti iepirkumi, no viena piegādātāja iepērkot preces visam tīklam. V. Turlais gan teic, ka vienoties par identiskiem līguma nosacījumiem, tai skaitā iepirkumu cenām, «ir ļoti sarežģīti». Viņš skaidro, ka ražotāji dažādos tirgos esot ieinteresēti piedāvāt atšķirīgas iepirkuma cenas un no šādu centralizētu līgumu slēgšanas izvairoties.
Ietekmē Polijas tuvums
Jāatzīst, ka pievienotās vērtības nodoklis (PVN) visās Baltijas valstīs ir daudz augstāks nekā Rietumeiropā, uzsver A. Veinbergs.
V. Turlais norāda, ka samazinātā PVN likme pārtikai ir aptuveni 20 Eiropas Savienības dalībvalstīs, taču Latvija ir to valstu vidū, kur tā netiek piemērota, turklāt «Latvijā, atšķirībā no daudzām citām valstīm, ir lielāks skaits to pārtikas preču, kurām tiek piemērots akcīzes nodoklim pielīdzināms nodoklis. Šāds nodoklis tiek piemērots, piemēram, kafijai - lats par kilogramu. Rezultātā rodas ļoti liela starpība cenā,» uzsver V. Turlais. Tāpat viņš norāda, ka līdztekus daudzām un dažādām izmaksām, kas veido cenu, piemēram, ražotāju noteiktajām cenām, nodokļiem un tirdzniecības izmaksām, nozīme ir pat valsts ģeogrāfiskajam novietojumam un kaimiņvalstu tirgum.
Tā, piemēram, Lietuvā cenas ir zemākas arī tāpēc, ka līdzās esošajā Polijā pārtika tiek tirgota ar samazināto 9% PVN likmi. «Lietuvieši brauc iepirkties uz Poliju, un Lietuvas mazumtirgotājiem jātur zemas pārtikas cenas arī Lietuvā,» skaidro V. Turlais.
Par 7% lētāka maize
«Daļu no cenas veido arī tirgotāju izmaksas, tostarp darba algas, nodokļi, maksa par telpām un komunālajiem pakalpojumiem, par pārtikas drošības pasākumiem un mūzikas atskaņošanu veikalā. Baltijas valstīs šie izdevumi esot diezgan atšķirīgi. Šāds uzcenojums pirmās nepieciešamības precēm nereti gan esot tik zems, ka ar grūtībām nosedzot pārdošanas pašizmaksu un uzņēmuma pamatizdevumus. Latvijā tirgotāji nevar atļauties pārmērīgus uzcenojumus, riskējot ar pircēju zaudēšanu,» uzsver V. Turlais.
Cenas palielinājumu nosaka distribūcijas papildu izmaksas - transportēšana, uzglabāšana, piegādes, atzīst arī Spilvas finanšu direktors.
«Maizes ceļš līdz veikalu plauktiem ir garš un sarežģīts, gala cenu ietekmē sadārdzinājums katrā no maizes tapšanas posmiem, tāpēc šodien nav iespējams nodrošināt, lai produkts maksā tikpat, cik pirms diviem gadiem,» saka uzņēmuma Fazer pārstāve Baiba Gulbe un norāda, ka uzņēmuma rīcībā esošie dati par maizes tirgu liecina - maizes vidējā cena Igaunijā un Latvijā neatšķiras, savukārt Lietuvā tā esot par aptuveni 7% zemāka.
Vaino mazās dotācijas
«Galvenie iemesli tam, ka Latvijā pārtika ir dārgāka nekā Baltijas kaimiņvalstīs, ir trīs,» Dienai saka Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs. Pirmais, viņaprāt, ir mazās dotācijas lauksaimniekiem, kas liek zemniekiem savu saražoto produkciju pārdot par augstāku cenu, nekā tas būtu lielāku dotāciju gadījumā. Otrs - fakts, ka Latvijā pārtikai netiek piemērota samazinātā PVN likme. Trešais - pašu ražotāju nereti samērā vājā konkurētspēja, efektivitāte un pieticīgās iemaņas uzņēmējdarbībā. Daudzās pārtikas produktu ražošanas jomās «rūpniecība Latvijā bieži ir mazāk ražīga, tāpēc cena par vienu saražotās produkcijas kilogramu ir augstāka», skaidro H. Danusēvičs. Piemēram, piena produktu ražošanas nozare Lietuvā vēsturiski ir spēcīgāka un jaudīgāka nekā Latvijā, jo mūsu dienvidu kaimiņvalstī darbojas vairāki ļoti vērienīgi piena produktu ražotāji, savukārt mūsu valstī piena produktu ražošanas nozare ir sadrumstalotāka.
«Augstāku pārtikas cenu līmeni Latvijā lielā mērā ietekmējuši «treknie gadi»,» izklāsta Ekonomikas ministrijas (EM) pārstāve Evita Urpena. Straujo pirmskrīzes ekonomikas izaugsmi galvenokārt nodrošinājis iekšējais, respektīvi, Latvijas tirgū īstenotais patēriņš, kas balstījies uz nozīmīgu ārējā kapitāla ienākšanu un iedzīvotāju pirktspējas pieaugumu. Tomēr tas, ka labajos gados pirms ekonomiskās krīzes būtiski pieauguši iedzīvotāju tēriņi, kas savukārt radījuši spiedienu uz inflāciju, tai skaitā pārtikas cenu kāpumu, skaidro EM.
«Tieši ekonomikas straujās izaugsmes gados Latvijā pārtikas cenas auga straujāk nekā kaimiņvalstīs,» saka E. Urpena un norāda, ka augstākais pārtikas cenu līmenis no Baltijas valstīm Latvijā bijis jau pirms ekonomiskās krīzes - 2008. gadā.
Pēdējos gados pārtikas cenu dinamika Baltijas valstīs esot līdzīga, jo to izmaiņas pamatā nosakot ārējie faktori, piemēram, dažādu pārtikas preču sastāvdaļu cenu izmaiņas citur pasaulē. «Tas nozīmē, ka situācija pēdējo gadu laikā būtiski nav mainījusies un Latvijā arī pašlaik ir saglabājies augstāks pārtikas cenu līmenis,» norāda E. Urpena.