Tā arī nesapratu - kaifoju par garšu vai par jaukām atmiņām. Oficiante, jautāta par recepti, samulsa un neko prātīgu nepasacīja. Uz savu roku mēģināju atšifrēt «burvīgās garšas noslēpumu». Saulespuķu eļļa, kādu pie mums tirgoja pirms gadiem 25? Varbūt kāds etiķa piliens savienojumā ar cukura šķipsniņu? Dažas pētersīļa lapiņas? Vairāk nekā tajos salātos nebija, bet pēcgaršu jūtu vēl tagad. Prāts gan atgādina, ka kāpostu salātus ar tieši tādu garšu katru dienu pēc stundām vidusskolā pirku Talsu ēdnīcā/restorānā Kurzeme.
Saldumi nav mana aizraušanās. Pēc Brievijas ceļojumiem es nopietnāk aizdomājos - organisms pats labi sajūt, kas tam derīgs, kas ne. Ja katru dienu ēd pietiekami sintētiskus produktus, tas vai nu piemērojas, vai arī ignorē to, kas nepiemērots. Manā gadījumā tas ir saldējums. Ikdienā es veikalos pat neredzu saldējuma vitrīnas. Baltkrievijas ekskursijas programmā bija iekļauta arī viesošanās Brestas rūpnīcā, kur vasarā top saldējums, bet ziemā - zivju konservi. Ļoti modernā, mūsdienīgā rūpnīcā, kuras direktors atbilstoši labākajām tradīcijām cienāja mūs ar nupat pagatavotu saldējumu un vēl pāris kastes iedeva līdzi. Smarža, garša, saltums, kas maigi tirpināja mēli - ar vienu porciju izrādījās daudz par maz, ar divām porcijām arī nepietika. Pēc stundas gribējās atkal.
Brīžiem Baltkrievijas sādžas un ceļi nu ļoti atgādina mūsu pašu Latgali, bet visur notiek rosība un dārziņos izaudzētais tiek pārdots ceļmalās, nu gluži kā Itālijā. Piemēram, Samohvaloviču sādža. Tās iedzīvotāji izslavēti kā prasmīgi kartupeļu audzētāji. Vispār baltkrievi ļoti lepojas ar saviem kartupeļiem, joprojām cenšas apgādāt ģimeni ar pašu kartupeļiem, katrā ģimenē ir sava iecienīta kartupeļu šķirne. Nereti jaunākā paaudze nezina, kāpēc mājās ēd tikai viena vai otra veida kartupeļus, tomēr vadās pēc principa - mūsējais vislabākais!
Tāpat kā ir kartupeļu sādžas, ir arī gurķu sādžas. Jau maija sākumā ceļmalās stāv bērni ar gurķu spaiņiem pārdošanai. Ogurečņki, kā tos dēvē vietējie, dzīvo krietni labāk par citiem, jo bizness iet no rokas. Svaigi, skābēti, sālīti, marinēti - kādus tikai vēlies! Galvenais visam cauri jūtams dabiskums - smarža, kraukšķīgums. Gadiem ilgi nebija gadījies nogaršot tik garšīgus, bet vienlaikus tik nesamākslotus gurķus, par kuriem arī gribējās teikt - nu gluži kā bērnībā!
Starp citu, tādi ļoti labi sader ar sēnēm, par ko arī pārliecinājos, trīs dienas pēc kārtas ēdot dažādas zupas, kurās divas sastāvdaļas bija nemainīgas - gurķi un sēnes.Ar kādiem produktiem lepojas un izrādās mūsu ciemi?