Pērn pavasarī atzinis 2014. gada Soču olimpisko spēļu trasi par sev piemērotu, Mārtiņš ar pilnu jaudu sāka gatavoties sezonai. Tās beigas parādīja, ka ar Rubeni jārēķinās ne tikai komandas biedriem Latvijas izlasē, bet pat olimpisko godalgu pretendentiem.
Pasaules kausa pēdējā posmā Sočos Rubenis sasniedza labāko rezultātu pirmajā braucienā, bet summā izcīnīja piekto vietu. Sezonas kopvērtējumā tas ļāva apsteigt arī pēdējo gadu Latvijas izlases līderi Ināru Kivlenieku. Zīmīgi, ka pirms 2006. gada olimpiskajām spēlēm, kurās Rubenis izcīnīja pirmo ziemas spēļu medaļu Latvijai kopš neatkarības atjaunošanas, viņš pēdējā Pasaules kausa posmā olimpiskajā Turīnas trasē ieņēma tieši piekto vietu.
Kā vērtē savu sniegumu pirmsolimpiskajā sezonā?
Sezonu vērtēju labi. Paspēju izdarīt gandrīz visu, ko biju ieplānojis. Varbūt vienīgi tehnikas ziņā nepaguvu izmēģināt visu līdz galam. Sportiskajā ziņā uzdevums bija nobraukt pilnu Pasaules kausa sezonu ar Eiropas un pasaules čempionātiem. Izdevās atgūt sacensību un braukšanas garšu.
Vai pēc divu gadu pauzes fiziski nebija grūti tikt līdzi pārējiem?
It kā ne. Šovasar kārtīgi pastrādāju fiziskajos treniņos. To parāda arī tas, ka visās trasēs, kurās braucu, laboju personīgos labākos rezultātus startā, šur tur arī finišā. Vispārīgās tendences ir labas. Protams, pirmais gads pēc tādas atpūtas ir mazliet grūtāks. Ir jāiešūpojas. Ar tādu domu arī to visu darīju, lai smagais gads nebūtu tieši pirms olimpiskajām spēlēm. Vajadzēja iekustēties, un šovasar jau jāmauc tālāk.
Cik daudz nepaspēji izmēģināt tehnikas ziņā?
Domāju, ka nākamajā sezonā viss būs gatavs, cik nu mūsu iespējas to ļauj. Ar to viss būs kārtībā. Cilvēki, kuri iesāka darbu, solīja palīdzēt arī turpmāk. Ceru, ka arī pēdējie sasniegtie rezultāti iedvesmos vēl kādu nākt talkā.
Pasaules kausa sezonas beigu akords tev izdevās iespaidīgs ar piekto vietu olimpiskajā Soču trasē. Cik reižu karjeras gaitā biji līderis pirms otrā brauciena?
Man šķiet, ka vienu reizi, un tā bija Siguldas trasē. To varētu nosaukt par tādu patīkamu piedzīvojumu. Uztraukuma gan nebija.
Kāda tev šķita olimpiskā trase?
Tīri braukšanas un sajūtu ziņā šī trase man jau no pirmās reizes iepatikās. Līdz ar to nebija tādas šūpošanās - kā braukt, kurā vietā, ko darīt. Ar pirmo braucienu sanāca, un pašam pēc sajūtām patika. Ir, protams, pietiekami sarežģītas vietas. Treniņos izmēģinājām dažādus variantus, pamainījām dažas nianses, lai labāk izbrauktu. Visus šīgada braucienus esam ierakstījuši video, ir iespēja analizēt un pārdomāt, ko darīt nākamgad.
Cik runāts ar mūsu kamaniņu braucējiem, visiem šī trase šķiet gana parocīga?
Jā. Arī šajā Pasaules kausa posmā visiem tīri labi gāja. Varbūt vienīgi jaunākajiem bija problēmas. Ātrums trasē ir visai pieklājīgs - pat no dāmu starta. Ir jāatstrādā dažas sīkas niansītes braukšanā. Tiesa, arī [jaunākā komandas dalībniece] Ulla Zirne jau pēdējos braucienos tika galā un beigās sacensībās vienā braucienā sasniedza pat septīto labāko laiku.
Noprotams, ka trase prasa pieredzi?
Līdz lejai tikt var gandrīz visi, bet, lai parādītu labu laiku, tur ir daudz sīku knifiņu, pie kuriem jāpiedomā un jāstrādā. Mums [vīriešu sacensībās] pirmo no divdesmitās vietas braucienā šķīra divas sekundes desmitdaļas! Tik blīvus rezultātus savas karjeras laikā vēl nebiju redzējis.
Soču posms vairojis pārliecību, ka pēc gada viss būs labi?
Protams. Ar tādu domu arī strādājam, un ticu, ka būs labi. Ja vēl mūsu līdzjutēji spēs ar gaišāku prātu uz to visu paskatīties un tiešām just līdzi, turēs īkšķus, tas tiešām palīdzēs.
Darbs jāsāk jau drīz pēc šīs sezonas!
(Nosmejas.) Es esmu sācis jau tagad. Kamēr vēl Siguldā ir ledus un ir iespēja braukt, to izmantojam. Arī fiziskos treniņus sākšu jau pēc kādas nedēļas vai pusotras. Gatavošanās nākamajai sezonai jau ir sākusies.
Kas būs galvenie gatavošanās posma akcenti?
Sistemātiski jāstrādā uz priekšu. Bez lielas atpūtas vai pauzēm, lai tas vilciens pēc tam nav atkal jākustina no vietas.
Vai ir iecere atkal piesaistīt vācu speciālisti Gabrielu Kolišu, kura palīdzēja pirms šīs sezonas?
Vēl īsti nezinu, kādi ir federācijas plāni un iespējas. Pilnībā uz visu sezonu noalgot viņu nevaram, jo viņai ir pietiekami labi atalgots darbs Vācijas armijā. Tas nav jautājums tikai par algu, bet arī par izdienu. Mums ir jāpiesola milzīga summa, lai viņa atteiktos no savas pensijas un visa pārējā.
Pēc Siguldas posma ar mediju starpniecību aicināji atsaukties gudrus cilvēkus, kuri varētu palīdzēt slieču slīdamības jautājumā. Vai kāds atsaucās?
Tā īsti neviens nepieteicās, bet mums šeit ir daži puiši, kuri caur draugiem ir parādījušies un mēģinās palīdzēt arī kādu smēri uztaisīt vai vēl kaut ko, kas palīdzētu uzlabot rezultātu. Kustība notiek. Varbūt tas nav tādā profesionālā līmenī, bet process notiek. Ko tad vairāk vajag, lai kaut kas labs sāktu notikt, - galvenais, lai ir laba doma.
Sočos gan par slieču slīdēšanu sūdzību, šķiet, daudz nebija?
Tāpat jau ir dažādas nianses. Tas ir atkarīgs no laikapstākļiem. Mums slidas labi uzvedas visai siltā laikā. Kad parādās lieli mīnusi, mums tas ir dziļš jautājums, un nav skaidrs, kā rīkoties tādā situācijā. Tā bija šogad Leikplesidā, kur treniņos gāja labi, bet sacensībās pat ar labu braucienu līderiem zaudējām gandrīz sekundi. Jādomā, kas tur par lietu. Protams, ja kādam ir vēlēšanās palīdzēt, būsim tikai priecīgi.
Sočos gan olimpisko spēļu laikā salu nesola…
Kas to zina. Klimats var ātri mainīties. Tur kalnos izborēti caurumi, izveidoti vilcienu tuneļi. Daudzi izteica bažas, ka tas var mainīt klimatu augšā, kalnos. Spēcīgāks vējš var atnest visādus brīnumus.
Pirms pagājušās vasaras izteici cerību, ka Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas kongresā Rīgā reglamenta sakārtošana varētu izlīdzināt kopējo konkurenci, taču vācieši joprojām visiem brauc tālu priekšā!
Šobrīd izskatās, ka līdz olimpiskajām spēlēm tās lietas netiks sakārtotas. Ir ieviestas mazas korekcijas, kaut kādas mērierīces tiek izmantotas, bet lielos vilcienos tas, kas varētu izlīdzināt situāciju tā sirsnīgāk, nav izdarīts. Mums nav kā bobslejā vai skeletonā, kur visiem ir viens slieču materiāls un aizliegts izmantot jebkādas smēres, un šķiet, ka tuvākajā laikā arī nebūs.
Kas to kavē?
Tas, ka pie teikšanas lielā mērā ir vācieši. Arī Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas galvenie sponsori ir vācieši. Protams, viņi ir priecīgi redzēt savējos augstākajās vietās, kaut gan sports līdz ar to brīžiem kļūst neinteresants.
Kādās vietās nākamgad ceri redzēt mūsu sportistus?
Ceru redzēt priekšā vāciešiem (smejas). Cilvēciskais faktors jau ir un paliek tas svarīgākais. Tehnika iet uz priekšu līdz vienam brīdim - kamēr cilvēkam ir galva un sirds to attīstīt. Tālāk jau ir citi jautājumi.