» Ar J. Gruduli Latgalē lepojas - viņš ir Rēzeknes vīru kora Olūts dibinātājs, diriģējis vīru un zēnu korus, piedalījies visos Latvijas dziesmu svētkos. «Ja ar dziesmu cilvēks dzimis, allaž viņš stiprs un neaprimis. Paceļ citus, pats celdamies augstāk,» dzejas rindās Jāni raksturo viņa novadnieki. J. Grudulis nu jau pensijas vecumā, bet - joprojām neaprimis.
Atgriezies dzimtenē
Stirnienes Sv. Laura Romas katoļu draudzes baznīcā plaši atvērtas durvis. Mūs sagaida baznīcas ērģelniece, Stirnienes Tautas nama vadītāja un, kas zīmīgi, Latvijas lepnums Ieva Zepa - viņa šo balvu 2009. gadā saņēma par talantu apvienot novadniekus. Un tur jau viņš nāk - smaidošs, tomēr neslēpjot samulsumu par izvirzīšanu šai balvai. «Tas būs kāds pārpratums,» kautrīgi iesmejas J. Grudulis. «Nav gan!» Jāni uzmundrina Ieva. Vēsajā baznīcā klusināti skan garīgā mūzika. Diskā tiek atskaņots Jāņa vadītā Stirnienes baznīcas kora dziedājums. Ieva viņu pazīst jau vairāk nekā desmit gadu - Jānis viņai palīdz muzikālajā darbā ar bērniem. «Tā mēs te plecu pie pleca strādājam. Kad ar Jāni satikāmies pirms daudziem gadiem, iedomāties pat nevarējām, ka Stirniene izveidosies par tādu īpašu svētceļnieku vietu,» stāsta Ieva un turpina: «Tolaik pat nezinājām, ka bīskaps Boļeslavs Sloskāns šajā draudzē dzimis. Bet gan jau tur, augšā, Dievs zināja, ko dara. Nu Jānis atgriezies dzimtajā draudzē, te viņš kristīts, te bērnībā kopā ar tēvu uz baznīcu gājis.»
«Kumeļa gadi beigušies, tagad esmu atgriezies dzimtenē,» bilst Jānis Grudulis. Kaut «kumeļa gadi beigušies», viņa ikdiena arī tagad bez mūzikas nav iedomājama - Jānis ir kopā ar koriem Aglonas svētkos, vada kori Rēzeknes Robežsargu koledžā, ir Latvijas Valsts robežsardzes Ludzas pārvaldes kora diriģents, pats spēlē Rēzeknes pūtēju orķestrī... «Darba lauciņš tagad no valsts austrumu robežas līdz Teiču rezervātam. Ja man lūdz palīdzību, neatsaku,» saka Jānis.
«Kā jau daudzi mākslinieki un mūziķi, Jānis varbūt nav īpaši novērtēts ar publisku atzinību, bet viņš noteikti ir ierakstīts vislielākajās Debesu grāmatās. Kā viens no Latgales dižākajiem XX, XXI gadsimta dēliem,» saka Ieva Zepa un piebilst: «Viņam ir dots, un viņš nav bijis skops. Jānis ir ļoti dāsns un tāds turpina būt.» Ieva izceļ Jāņa nopelnus vīru kora Olūti panākumos - koris bijis XXII Vispārējo latviešu dziesmu svētku laureāts vīru koru grupā. «Bet arī te, baznīcā, kad notiek gatavošanās visiem lielajiem baznīcas svētkiem, Jānis atnāk un no ļoti vienkāršas Dieva dziesmas, ko dzied visa tauta, ar saviem skaistajiem pieskārieniem rada mākslu. Jānis vienmēr mācījis, ka dziedāšanai jābūt gan no sirds, gan mākslinieciski augstvērtīgai. Aiz Boļeslava Sloskāna viņš ir otrs izcilākais Latgales cilvēks, ar kuru lepoties,» teic I. Zepa.
Dzīvi vējā nav izkaisījis
Novadnieki Jāni Gruduli raksturo kā ļoti vienkāršu, sirsnīgu cilvēku. Un ļoti pieticīgu. Darbā gan esot prasīgs. «Kur ir runa par mākslinieciskajām kvalitātēm, par mūziku, tur gan Jānim prasības pasaules līmenī. Mēs tās pieņemam. Tas pieder pie lietas. Jebkurš tēvs ir stingrs, bet stingrs mīlestībā. Jānis ir absolūti starojošs mīlestības eņģelis. Ja cilvēks nav piepildīts ar pāri plūstošu mīlestību, viņš neko nevar dāvināt citiem. It sevišķi, lai cilvēkus uzrunātu mūzikas valodā, ir jābūt pāri plūstošai sirdij kā avotam. Jānim tāda ir,» uzskata Ieva un uzsver: «Jānis sevi absolūti atdevis mūzikai - ne tikai Stirnienei, baznīcai, bet arī Latgalei - līdz ar to visai Latvijai.»
Satiekoties Jāņa mājās Stirnienes pagasta Mārtiņos, to apliecina arī viņa dzīvesbiedre Ilze. Kurš gan cits, ja ne Ilze, vislabāk zina, cik vīra balto kreklu vienmēr bijis jātur gatavībā, cik brīvo brīžu atdots mūzikai. «Šī profesija ir smaga. Skaistie brīži izskan, bet tas ir milzīgs darbs pirms tam un pēc. Par to romānu varētu uzrakstīt,» neslēpj Ilze. Tikmēr Jānis dārzā iznesis savu jaunības dienu instrumentu eifoniju un aizrautīgi uzspēlē. Pēc tam atzīstas: «Man ir gandarījums, ka dzīvi vējā neesmu izkaisījis. Visas emocijas, kas manī ir, atdodu cilvēkiem.»
Patīrīt savu dvēseli
Mūzikas mīlestības mantojums Jānim no mammas. «Viņa bija laba dziedātāja, dziedāja Stirnienes korī. Paps bija traks zirgu mīļotājs. Ar pirktiem zirgiem cēlās pāri Daugavai uz šo krastu, tirgojās. Šis laiks viņam būtu īstais. Viņš bija biznesmenis. Diemžēl no tēva man laikam tikai žests palicis,» smej kormeistars. Bagāts Jānis nav kļuvis, taču, kā pats atzīst - labākais atalgojums viņa darbā esot pati būšana mūzikas procesā iekšā: «Man laimējās ar pedagogiem. Uldis Balodis Latgalei sevi atdeva, man daudz devis, būdams zvejnieks un mednieks, stāstīja, kā vēro dabu un kā to pārnest uz muzikālo materiālu caur dziesmu. Kad atbraucu uz Stirnieni, pavēroju dabu, paklausos, kā man pūces atsaucas, kad spēlēju eifoniju,» aizkustinājumu neslēpj Jānis un teic: «Dabā viss skan, atliek tikai to izjust un nodot tālāk. Tā jau rodam to balansu dzīvē.» Viņam patīk cilvēki, parunāties ar veciem cilvēkiem, uzklausīt viņu domas, bet «arī jaunatne iedvesmo. Pateicoties fiziskajam rūdījumam, arī šajā vecumā visu vēl varu paspēt - gan ar lāpstu dārzā pastrādāt, gan volejbolu kopā ar jauniešiem baznīcas dārzā uzspēlēt», stāsta Jānis.
Viņš nav no tiem, kurš sevi cels saulītē. Savulaik gan tika izvirzījis mērķi - Latgalē nodibināt savu vīru kori, kas dziedās kā Latvijas labākie kori. Mērķis sasniegts. «Man patīk izvirzīt mērķi un to sasniegt. Par savu darbu piezīmes neesmu saņēmis. Pateicības gan. Par to man gandarījums. Par to, kā puikas, nākot uz kora mēģinājumiem, kļūst nopietnāki. Diriģenta galvenais mērķis jau ir sapulcināt, aizraut, iedvesmot. Lai tas darbiņš, ko ikdienā darām, nestu gandarījumu pašiem. Tāpēc ir vērts ziedoties, patīrīt dvēseli - tas cilvēkam nāk tikai par labu,» uzskata J. Grudulis.