1950., 1951. gadā Latvijas PSR Valsts drošības ministrija apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju sanāksmēs inteliģentu grupu - 13 cilvēkus (skat. sarakstu) tajā skaitā studentes ar maziem bērniem. Piesprieda 7-25 gadu ilgu ieslodzījumu.
Kāds bija viņu «noziegums»? Stāsta Ieva Lase, Mazā prinča un neskaitāmu citu pasaules klasikas darbu tulkotāja: «Pēckara dzīve bija tik pelēka, ka mēs, neliels draugu pulciņš, sākām spriest, kā uzmundrināt garu. No universitātes bibliotēkas un visām publiskajām bibliotēkām bija pazuduši visi ārzemju autoru darbi. (..) Mēs, kas interesējāmies par franču literatūru, nolēmām sanākt kopā, lai aprunātos, atcerētos, ko katrs lasījis» (Latvijas Vēstnesis. 17.11.2000).
«Tajā smagajā, nospiestajā laikā, kad doma bija nospiesta pie zemes (..), tas palīdzēja dzīvot,» scenāristes Intas Geiles-Sīpolnieces un režisora Andra Rozenberga 1994. gadā uzņemtajā dokumentālajā filmā par Franču grupu Sods par sapni atminas Dailes teātra aktieris Miervaldis Ozoliņš.
Inteliģentu tikšanās (no 1946. gada) notika jauna aktieru pāra Irīnas un Arnolda Stubavu plašajā dzīvoklī Dzirnavu ielā. Pirmdienās, kad teātrī bija brīvdiena. Interešu loks bija daudz plašāks nekā tikai franču kultūra. Daudzi atmiņā vēl nostalģiski glabāja ārzemju ceļojumu un mākslas iespaidus, sarunas ar domājošām personībām. Agresīvā sociālistiskā reālisma apstākļos tas šķita tāls, neaizsniedzams sapnis. Par politisku grupējumu jeb Franču grupu to padarīja VDK savā lietvedībā.
Par literāro pirmdienu dvēseli kļuva Vakareiropas elpu klātienē uzsūkušais Kurts Fridrihsons, kurš pulcēšanās reizēs ienesa franču salonu garu. Bija grupas kodols, bet katrs varēja ņemt līdzi arī savus domubiedrus. Tā arī izskaidrojama nodevība.
Liktenīga Franču grupai bija Andrē Žida Staļina ideoloģiju atmaskojošā darba Atgriešanās no Padomju Savienības/Retour de l' U.R.S.S (1936) pārspriešana.
«Ik rītu Pravda viņus pamāca, ko pieklājas zināt, domāt, kam ticēt. Un atkāpties no tā nav labi! Tādējādi ikreiz, kad mēs sarunājamies ar kādu krievu, šķiet, ka mēs sarunātos ar visiem,» progresīvais žurnāls Avots 1989. gadā publicēja A. Žida darba fragmentus Ievas Lases tulkojumā (skat. arī www.satori.lv).
«Es zināju par lielajām izvešanām 1941. un 1949. gadā, bet es nevarēju pat iedomāties, ka vēl 1951. gadā cilvēki apcietināti un izsūtīti tikai par to, ka viņi interesējušies par franču kultūru,» Latvijas valsts vizītē 1992. gadā pārsteigumu neslēpa toreizējais Francijas prezidents Fransuā Miterāns. Izrādās, kāds vieslektors bija lūdzis Ievu Lasi uzrakstīt franču žurnālam atmiņas par Sibīriju, un prezidents tās bija izlasījis.
Vizītes laikā viņš Ievu Lasi un Mirdzu Ersu ielūdza tieši uz Francijas valsts nacionālajiem svētkiem 14. jūlijā.
Likteņa kaprīzes dēļ šo rindu autorei iekrita gods un laime Ievas Lases mūža pēdējos gados būt viņas privātskolniecei. Atceros, kā skolotāja ar franciski zumošu «r» un bērnišķīgu sajūsmu vairākas reizes stāstīja, kā toreiz Parīzē «dzirkstīja šampanietis», «lūza galdi no augļiem» un kā Miterāns, ejot cauri Elizejas pils dārzam un spiežot roku dažādu rangu diplomātiem, paspiedis roku arī viņai.