Kā sākas tava diena?
Diena var sākties dažādi: ja jābūt filmēšanā agri no rīta, tad jau pirms septiņiem esmu pamodusies un gatavoju meitai brokastis - jau trīs gadus nemainīgi tās ir putras, kā akmenī iekalts! Ja nav nekur jāsteidzas, atļaujamies ilgāk izbaudīt rītu - vārtīties pa gultu, slinki mosties, varbūt pat noskatīties kādu multeni. Brīvdienās gan atpūtai jābūt ārpus mājas, prom no pilsētas, kad nezvana telefons, nepienāk e-pasti un zinu, ka viss ir padarīts un drīkstu atpūsties. Reiz biju absolūta Rīgas patriote, nevarēju iedomāties savu dzīvi bez pilsētas, tagad vēlos māju ar dārzu un kamīnu. Man ļoti nepieciešama sajūta, kura pārņem, šķērsojot robežas - cita valsts, citas sajūtas, pēc tam vieglāk varu tikt galā ar to, ko nav bijusi vēlēšanās risināt līdz šim.
Par ko bērnībā sapņoji kļūt?
Man bija daudz bērnības sapņu - vēlējos savu zirgaudzētavu, būt TV diktore, balerīna. Bet pieaugot sapņi mainās. Vairs nevēlos būt balerīna, negribu zirgaudzētavu. Tagad vēlos saticību, mieru, līdzsvaru it visā, tādas vairāk netveramas lietas un sajūtas. Televīzijā nokļuvu sen - 2003. gadā, pieteicos LTV izsludinātajam konkursam, viss sākās ar jauniešu raidījumu SeMS. Televīzija mani ir ļoti norūdījusi. Es vienmēr esmu darījusi to, kas man patīk, savu izmaiņu veicināšanai un izaugsmei.
Ko tev vislabāk patīk darīt kopā ar meitu?
Mēs darām visu to pašu, ko droši vien dara visas citas mammas - lasām grāmatas, gatavojam ēst, mēs pat strādājam kopā, jo arī Amēlija vada Māmiņu kluba TV raidījumu. Es vēl tikai mācos būt par mammu, jo Amēlija aug un mainās arī mācības, kuras man jāapgūst. Man ļoti patīk saulgriežu svētki. Drīz Lieldienas, un mēs jau domājam par to, kā nāks zaķis dēt olas, kā kopā ar Amēliju iesim omītes dārzā tās meklēt. Man gan bērnībā olas nesa rubenis, jo lauku bērniem bija grūti noticēt, ka zaķi dēj olas. Man patika šie mazie, saldie meli.
Kas mainījās tavā dzīvē, kļūstot par mammu?
Es nekad nebūtu tā novērtējusi savu mammu. Jā, viņa man vienmēr ir bijusi ļoti svarīga, taču viņas patieso nozīmi es diez vai būtu apjautusi tik dziļi un skaidri. Bez Amēlijas man nebūtu tik skaidra spoguļa, kurā skatīties ik dienu un redzēt sevi tādu, kāda esmu - visi dārgakmeņi un dubļi ir iznākuši virspusē.
Par kādām ar bērnu audzināšanu saistītām tēmām vajadzētu runāt vairāk?
Vairāk jārunā par mums pašiem, lai ļaujam piedzīvot pārmaiņas, strādājam ar sevi, jo bērni ir kā sūklīši, kas piesūcas ar visu, kas ir mūsos. Jārunā par mūsu seksualitāti, par to, kā bērni rodas. Mana meita ir redzējusi dzemdības, jo Māmiņu kluba televīzijas raidījumā to rādām. Viņai nav pārsteigums, ka dzīvojusi mammai puncī un kā piedzimusi, taču daudziem bērniem joprojām ir. Mums nav jāsagaida noteikts bērna vecums, lai par to runātu, mums jāpielāgo sava valoda, un tad ir iespēja runāt vienmēr, turklāt atklāti.