Lieta pret žurnālistu E. Kupču ierosināta saistībā ar rakstu, kurā viņš atstāstīja Dz. Lagzdiņa teikto tiesā un no jurista vārdiem izdarījis secinājumus par viņa apšaubāmajām darbībām. Zemgales Ziņu 5. februāra numurā lasāms, ka tiesvedībā par parāda piedziņu Dz. Lagzdiņš apgalvojis, ka, strādājot Valsts zemes dienestā, kādam uzņēmējam par naudu sniedzis ziņas par valstij piederošajām brīvajām zemēm. Savukārt Dz. Lagzdiņš aģentūrai LETA izteicies, ka avīzes publikācijā esot sagrozīts personu teiktais, tāpat esot neprecizitātes apgalvojumos par faktiem.
Par pašu kriminālprocesa faktu E. Kupčs uzzinājis 21. novembrī, kad izsaukts uz pratināšanu dienu vēlāk. Tad arī izrādījies, ka atzīts par aizdomās turēto. Žurnālists atteicās izpaust avotu, kurš viņa rīcībā nodeva tiesas sēdes protokolu, uz kura pamata tapa raksts par Dz. Lagzdiņu. Tāpēc Jelgavas tiesā policija iesniedza ierosinājumu par pienākumu atklāt šo avotu. Tiesas sēde bija slēgta, un E. Kupčs šobrīd drīkst stāstīt tikai to, ka viņam informācijas avoti tomēr nebūs jāatklāj un ka policija, visticamāk, nevērsīsies augstākas instances tiesā. Tikmēr Latvijas Žurnālistu asociācija jau aicinājusi pārbaudīt Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Jelgavas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektores Kristīnas Dzalbes pieņemto lēmumu pamatotību un profesionālo neatkarību, ierosinot kriminālprocesu pret E. Kupču.
Krimināllietā par neslavas celšanu E. Kupčam joprojām ir aizdomās turētā statuss. «Policija saka, ka pierādījumu esot gana, tos iesniegs prokuratūrā, un tad tiesa vērtēs, vai esmu vainīgs,» stāsta E. Kupčs. Viņš uzskata, ka nav cēlis neslavu Dz. Lagzdiņam, jo rakstā bijuši ievēroti augsti profesijas standarti. E. Kupčs laikrakstā Zemgales Ziņas vairākkārt publicējis kritiskus rakstus par Jelgavas pilsētas domes un Jelgavas novada domes amatpersonu darbībām, un vairāki raksti bijuši veltīti arī Jelgavas novada domes priekšsēdētājam Ziedonim Caunem. Žurnālista principiālās pozīcijas dēļ pret viņu vairākkārt ierosināta tiesvedība, un šis neesot pirmais gadījums, kad tiek prasīts arī atklāt informācijas avotus.
Gadījums ar Edgaru Kupču sasaucas ar līdzīgu gadījumu Lietuvā, kur ar tiesneša rīkojumu ziņu aģentūras Baltic News Service (BNS) redaktorei tika pieprasīts atklāt informācijas avotu. Vēlāk Viļņas tiesa secināja, ka kratīšana redaktores mājās, garāžā un automašīnā bijusi nelikumīga. Savukārt Latvijā pēdējos gados skaļākais gadījums bija 2010. gadā, kad notika kratīšana žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, mēģinot noskaidrot viņas informācijas avotu saistībā ar noplūdi no Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas jeb tā dēvētajā Neo lietā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lēma, ka Latvijas valstij jāsamaksā I. Naglai 20 000 eiro, un valdība nolēma šo spriedumu nepārsūdzēt.
Ne tuvu visi gadījumi, kad žurnālistiem tiek pieprasīts atklāt informācijas avotus, ir zināmi sabiedrībai, jo tās ir slēgtās tiesas sēdes, komentējot šos faktus, uzsver Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle, TV3 raidījuma Nekā personīga režisore Arta Ģiga. Viņasprāt, likuma norma, kas paredz tiesai iespēju pieprasīt atklāt informācijas avotu, tiek izmantota neatbilstoši sākotnējai iecerei. «Šo normu izmanto, kad redz, ka tas ir īsākais ceļš, bet likumdevējs to ir domājis piemērot, ja nav citas iespējas, kā noskaidrot patiesību. Ja žurnālists atklāj avotu, viņš kļūst par rīku, ar kuru vēršas pret šo viņa avotu, jo žurnālistam jākļūst par liecinieku. Tas ir absolūti nepareizi.»
Savukārt Latvijas Žurnālistu savienības (LŽS) valdes priekšsēdētājs Juris Paiders atgādina, ka likuma normas nosaka, kā norisinās procedūra, lai tiktu pieprasīta informācijas avotu atklāšana. «Pēc tā, ko esmu lasījis presē, rodas šaubas, vai attiecīgā procedūra tika ievērota. Turklāt jāatceras, ka pirmās instances spriedums ir pārsūdzams,» lietu pret E. Kupču komentē LŽS vadītājs. Arī pret J. Paideru bijis šāds iesniegums par avota atklāšanu, bet pēc pirmās instances tiesas lēmuma, ka tas nav jādara, pārsūdzības mehānisms neesot iedarbināts. «Parasti tiesa šādos gadījumos izvērtē, vai ir augsta sabiedriska nepieciešamība piemērot pantu par informācijas avota atklāšanu,» norāda J. Paiders.
Abu žurnālistu organizāciju pārstāvji norāda uz vēl kādu aspektu - Rīgā tiesas ar šādiem gadījumiem saskaras biežāk, tādēļ zina, kā šādās situācijās rīkoties, un labāk pārzina procedūru. Tiesas ārpus Rīgas ir ar mazāku pieredzi un visbiežāk skatās uz šo lietu no pretējās puses viedokļa, tātad žurnālistam nelabvēlīgi, atzīst A. Ģiga.