Globālā ekonomika pēc labām ziņām ir noilgojusies tikpat ļoti kā mēs pēc pavasara, un, lai arī ārā spīd spoža saulīte, sperot pirmo soli uz ielas, ātri kļūst skaidrs, ka logos līstošā gaisma mums ir viesusi mānīgas cerības. Pēdējā laika zelta cenas stagnācija un citas cerību viesošas zīmes, visticamāk, ir tikai šķietams finanšu krīzes pavasaris.
Viens no skaļākajiem ziedoņa sajūtu bojātājiem ir labi zināmais ASV ekonomists Nuriels Rubini, kurš pazīstams arī ar to, ka par krīzes iestāšanos brīdināja jau 2006. gadā. Vairākās aktuālās intervijās viņš pauž uzskatu, ka 2013. gadā mūs sagaida vēl lielāka krīze nekā 2008. gadā.
Ar īpašu optimismu Rubini neizceļas, un tiešām, ja paraugās apkārt, viņam var vienīgi pievienoties. Āzijā ir izvērsies īsts inflācijas karš, ASV milzīgos apjomos sadrukātā nauda pazūd it kā būtu iesūkta kādā melnajā caurumā, tā arī nespējot situāciju stabilizēt. Vairākumā t. s. attīstības valstu izaugsmes tempi pieklusuši, un eirozona arvien vairāk sāk atgādināt kūdras ugunsgrēku, kur ar bailēm jāveras apkārt un jāseko, vai liesmas no zemes izlauzīsies tajā pašā vai jau jaunā vietā.
Rubini min divus iemeslus, kāpēc zelta cenas stagnāciju nevar uztvert kā signālu ekonomikas atlabšanai. Viņaprāt, tas izriet no apstākļa, ka eirozona tomēr spējusi viest uzticību, ka nesabruks, un tāpēc, ka valdības pastiprināti pievērsušās bezdarba un citu akūtu problēmu risināšanai, inflācijas riskus novirzot otrajā plānā. Ja uzmanīgi seko zelta cenas attīstības līknei, tad arī pirms 2008. gada burbuļa plīšanas bija novērojama stipri līdzīga cēlmetāla vērtības stagnācija, kā tas ir šobrīd.
Nekas neliecina par to, ka centrālbankām vai privātajiem investoriem interese par cēlmetālu būtu mazinājusies. Pagājušajā fiskālajā gadā kopējais centrālbanku zelta iepirkšanas apjoms, kā ziņo Pasaules Zelta padome, palielinājies par 17% līdz 534,6 t, kas ir straujākais pieaugums kopš 1964. gada. No iepriekšējā gadā kopēji pārdošanai atļautajām 400 t zelta, centrālbankas par visām kopā tirgū piedāvājušas tikai simboliskas 4 t dzeltenā metāla. Arī paši ASV pilsoņi dolāra stabilitātei diez ko neuzticas. Savienoto Valstu Nacionālā naudas kaltuve februārī pārdevusi par 283% vairāk t. s. American Eagle zelta monētu nekā gadu iepriekš. Varētu secināt, ka zelts šobrīd atrodas stipri zem savas patiesās vērtības.
Visai iespējams, ka arī biržu akciju vērtību ikdienas nelielās svārstības patiesi neatspoguļo situācijas nopietnību. MarketWatch biržas analītiķis Marks Hulberts, piemēram, ir novērojis, ka lielajiem uzņēmumiem tuvu stāvošas personas - menedžments, vadība un lielie akcionāri - agresīvi pārdod savas akcijas «visai satraucošā apjomā». Šādas darbības, kā atzīmē analītiķis, visbiežāk nozīmē lielus kursu zaudējumus vistuvākajā nākotnē.
Rietumi gadu desmitiem ir dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, monetārais burbulis turpina pieņemt arvien bīstamākus apmērus, taču nopietnām reformām nav gatava ne politika, ne sabiedrība. «Vājprāts indivīdos ir retums, bet grupās, tautās un laikmetos tas ir noteikums,» tā reiz secinājis Frīdrihs Nīče.