Kad satiekamies viņas dzīvoklī Pārdaugavā, Vija jau sacepusi savas gardās pankūkas, uzvārījusi kafiju un sagatavojusi grāmatas, kuras stāsta par Mucenieces veikumu medicīnā. Albumos saglabātas arī sirsnīgās apsveikumu kartītes, kuras profesore rakstījusi katram no saviem darbiniekiem, arī Vijai. Viņa pati atstāj elegantas, stipras, nosvērtas un pret dzīves grūtībām noturīgas, ar labu humora izjūtu apveltītas sievietes iespaidu. Arī tagad viņas brīvais laiks paiet, no sirds cenšoties palīdzēt cilvēkiem. Palīdzēt cilvēkiem - šīs misijas apziņas vadīta Vija Tīruma jaunībā izvēlējās kļūt par medmāsu. Medicīnas darbinieces stāžs viņai ir 44 gadi.
Gribas palīdzēt cilvēkiem
Vija Tīruma ir rīdziniece, atceroties bērnību, viņa smaida - bērnudārzā pie Ziedoņdārza ļoti paticis: «Tur varēja labi paēst, un tur deva zivju eļļu, kas man šausmīgi garšo.» Jau pamatskolas laikā Vijai paticis ņemties ar dzīvniekiem, viņa darbojusies Pionieru pils zoopulciņā: «Gāju un šķērdu tur vardītes, špricēju kāmīšus. Man visu bija ļoti žēl, un gribējās palīdzēt cilvēkiem.»
Pēc pamatskolas Vija devās uz Sarkanā Krusta māsu skolu, kur solīta iespēja pēc astoņu mēnešu mācībām par kara māsu turpināt mācības 2. kursā, taču drīz šī profesija vairs nebija aktuāla. Vija turpināja mācības vakara nodaļā, līdz pēc diviem gadiem kļuva par pilntiesīgu medicīnas māsu. Bija jāpabeidz arī vidusskola, Vija stāsta: «Darbiņš man bija Saulkrastos, dzīvoju Rīgā, bet vakara vidusskola atradās Ziemeļblāzmā. Pulksten pussešos cēlos augšā, ar čukčukbānīti devos uz Saulkrastiem. Saulkrastu slimnīcā strādāju no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, tad skrēju uz vilcienu, jo sešos sākās vakarskola. Desmitos vakarā atprasījos pēdējās stundas laikā, jo bānītis mani veda atpakaļ uz Saulkrastiem. Slimnīcā bija maza jumta istabiņa, kur paliku pa nakti. Sestdienās, svētdienās ņēmu dežūras, tad man sanāca 57 rubļi. Kad bija brīvdienas, gāju gulēt pie saimnieces Saulkrastos, kura izīrēja man mazu istabiņu - maksāju par to, par ēšanu, un pāri palika desmit rubļu.» Būdama strādīga, Vija darīja visu, ko saimniece lika - mācījās govi slaukt, ravēja dārzu. Saulrastos viņa nostrādāja 20 gadus - gadu slimnīcā, pēc tam jaunatvērtajā Saulkrastu Tuberkulozes sanatorijā, kur «medicīna riktīgi iepatikās».
Kad Vijas mammai 1974. gadā konstatēja melanomu, Vija devās uz LZA Mikrobioloģijas institūtu, tieši pie Ainas Mucenieces, jo gribēja strādāt viroterapijā. Vienalga, par ko. «Aizbraucu uz dullo. Aizeju pie Mucenieces, saku - gribu nākt pie jums strādāt. Viņa prasa - kāpēc? Tāpēc, ka mammai ir melanoma, nupat izoperēta, un dakteri tā arī pateica - vienīgā, kas tagad var palīdzēt, ir daktere Muceniece. Tā sāku strādāt vivārijā pie dzīvniekiem - mums bija kāmīši, amerikāņu peles. Man bija slimnīcā jādabū sterils operāciju materiāls, tas jāapstrādā un jāšpricē pelēm,» pirmsākumus atceras Vija Tīruma un, stāstot par darbu vēža viroterapijas laboratorijā, atklāj - tādus cilvēkus, kāda bijusi Aina Muceniece, dzīvē bieži negadās sastapt: «Viņa visu mūžu bija ļoti pieticīga, ļoti vienkārša, ļoti iecietīga un korekta.»
Ne vienmēr lietus līst
Šī gada sākumā ir nodibināts Profesores Ainas Mucenieces Viroterapijas fonds, kas palīdz cilvēkiem saņemt viroterapiju, kā arī turpina profesores Mucenieces ģimenes radītās īpašās kompensācijas sistēmas darbību, nodrošinot medikamenta Rigvir pieejamību Latvijas iedzīvotājiem ar būtiskām atlaidēm.
Vijas mamma, kopš tika atklāts audzējs, nodzīvoja 32 gadus, lai arī sākumā neticēja viroterapijai. Tomēr Vija norāda - ticība uzticama ārsta viedoklim ir ļoti būtiska. Vēža pacientam, piemēram, pēc melanomas operācijas ir svarīgi ievērot mediķu ieteikumus: nedrīkst sauļoties ne saulē, ne solārijā, nedrīkst iet pirtī, nav ieteicams izklaidēties dienvidu zemēs karstās vasaras dienās, nedrīkst lietot raudzētus alkoholiskos dzērienus. Vija papildina: «Nedrīkst uztraukties, celt kaut ko smagu. Ja vienā rokā ir maizes kukulis, otrā piena pudele, ar to pietiek - ja ne, ejiet divreiz uz veikalu! Un ja jums apkārt ir nelabvēlīgi cilvēki, mēģiniet izvairīties. Ne jau vienmēr saulīte spīd, un ne jau vienmēr lietus līst. Bet ir jāiemācās dzīvot ar to, kas tev ir.»
Vijas kaimiņiene mūždien Viju izvaicājot - vai kāja vēl sāp? Vija jokojot, bet nopietnā tonī tad attrauc: «Baletā es vairs neiešu. Es tagad iešu dejot kordebaletā. Priekšā man stāvēs tie, kas var palēkāt. Es nostāšos ieslīpi un kustināšu to kāju, kas man kustas.» Tā cilvēks pats sevi ar jokiem var mierināt. «Ko tas dos, ka tagad sūdzēšos, ka man ir slikti, ka pensija maza, ka par analīzēm nevaru samaksāt?» spriež Vija. Taujāta par onkoloģisko saslimšanu cēloņiem, viņa teic, ka tie var būt ķermeņa sasitumi un traumas, savulaik lietoti hormonu preparāti, alkohols, smēķēšana, protams, arī stress un tāda rakstura īpašība kā skaudība; mūsdienās tos provocējot arī sadzīves apstākļi: «Vairāk vai mazāk, bet esam mantrausīgi palikuši. Salīdzinu, kā dzīvoju 1957. gadā Saulkrastos pie saimnieces - man bija gulta, no kastēm uztaisīts skapītis, kur sāku krāt lēnām sapirktās grāmatas, un viss. Arī kad apprecējos, mums nekā daudz nebija.» Vija rāda vīra savulaik izgatavotās mēbeles, dzīvesbiedram bijušas zelta rokas, bet nu viņš ir mūžībā.
Mīļi sauca par mammu
Arī tuvais cilvēks Aina Muceniece, kuru Vija mīļi sauca par mammu, jau sešus gadus ir viņsaulē. Kopā Mikrobioloģijas institūtā viņas nostrādāja, līdz institūts tika integrēts Latvijas Universitātē kā Valsts SIA. Pēc tam abas strādāja Stradiņos. Vija atceras, kā ar profesori onkoloģijas pacientus pieņēmušas arī līdz astoņiem deviņiem vakarā - krietni pēc sava darba laika: «Katram pacientam profesore veltīja stundu. Katram ar savu roku rakstīja, kas jādzer, kas jādara. Cilvēka imūnsistēma mainās ik desmit dienas - ik pa desmit dienām pacientam bija atsevišķi norādījumi.»
Tīrumas kundzes apciemojumu gaida joprojām. Bijušie slimnieki, viņu vīri vai sievas. Kādreizējie kolēģi. «Manas draudzenes - lielākā daļa - jau ir mūžībā. Es aizbraucu uz savu ģimenes dārziņu, kā saka bērni, kad braucu uz kapiņiem. Tad reizi nedēļā apmeklēju baseinu. Aizeju ar pankūkām pie vienas kolēģes, pie otras. Man ir viena kolēģe, kurai jau 92 gadi, viņa dzīvo Ulbrokā - aizbraucu pie viņas. Pajautāju, ko aizvest, un pa ceļam visu sapērku, jo kolēģe vairs nestaigā,» stāsta Vija un turpina: «Braucot uz kapiņiem, iebraucu pie vientuļa paziņas. Uzprasu, kādu zupu man vārīt - skābu kāpostu zupu vai krokodila? Saka, ka visas manas zupas esot labas, bet pankūkas - tās esot vislabākās. Man visu dzīvi ir gribējies palīdzēt cilvēkiem. Tad pa retam aizeju pie vienas meitas, pie otras - kad veļa ir izmazgāta, eju gludināt kreklus. Aizeju, izdaru, uzprasu, ko grib ēst, un uztaisu pusdienas.»
Tā jau nav, ka neuznāktu kāds «činkstēšanas brīdis», kad sevi pažēlot gribas, bet Vija atzīst - viņa esot stipra sieviete. Viņa daudz lasa. Viena no nākamajām lasāmajām būs filosofijas zinātņu doktores Klarisas Pinkolas Estesas grāmata Sievietes, kuras skrien ar vilkiem.