Sākumā ir jāsaprot, ka mūziķiem un menedžmentam Latvijā ir jāiegulda darbs un jāveic priekšdarbi startēšanai ārvalstīs. Teiksim tā. Šī nav situācija, ka tev ir disks, tu aizej uz biroju, iedod disku, neliecies ne zinis un gaidi, kad visu izdarīs. Ņemot vērā Skandināvijas vai Holandes pieredzi, eksporta biroja būtība ir būt vidutājam starp vietējo un starptautisko vidi. Tas nozīmē, ka tas var palīdzēt dažādu kontaktu dibināšanā vai asistēt fondu apguvē. Vēl viena lieta, kas, manuprāt, ir svarīgi, ir kartēšana jeb pētījumu veikšana. Ja raugās globāli, par Latvijas mūzikas industriju tāda oficiāla pētījuma nemaz nav. Tas nozīmē, ka, ja arī citas valstis interesējas par Latviju, grupām, festivāliem, ierakstu kompānijām, šādu apkopojumu tās nevar atrast. Bet, ieejot zviedru vai somu mājaslapās, viņiem vienmēr būs statistika un dati par katru gadu. Tikpat labi, ja mēs dodamies uz kādu teritoriju vai arī ir piedāvājums tajā uzstāties, viena no lietām ir zināt, kas ir šis tirgus un tā iespējas.
Starptautiskās konferences ir vietas, kur eksporta biroji darbojas. Tiem ir tiešais kontakts ar konferencēm, tie organizē savas valsts vai reģiona prezentāciju. Tas nozīmē, ka viena reģiona pārstāvji pulcējas atsevišķā pieņemšanā. Taču, vai izdosies sadarbība, ir atkarīgs no industrijas darbiniekiem. Gribu uzsvērt, ka pašiem mūziķiem un viņu pārstāvjiem ir jāiet un jārunā, jāuzņemas atbildība par rezultātiem. To, manuprāt, līdz šim neviens nav gribējis darīt.
Kādēļ?
Latvijas mūzikas industrija nav nekustamo īpašumu tirgus, tā ir neliela, šaura joma. Daudzi mūziķi, saskaroties ar pirmajām grūtībām, vienkārši atmet ar roku un to neuztver tik nopietni. Runājot par fondu apguvi. Ir jābūt, pirmkārt, jau juridiskai kompānijai apakšā. Tāpat ir jābūt biznesa pamatojumam, lai saņemtu šo finansējumu. Uz paplātes neviens neko nenesīs.
Kāds ir Latvijas mūziķu potenciāls radīt kvalitatīvu produktu? Vai būs kam iet un pierādīt sevi ārvalstīs?
Protams, pāris grupu ir. Pirmajai iziešanai ārzemēs nav vajadzīgs simtiem mūziķu. Ir jābūt pāris tādām, kas, izlaužot ceļu, parādīs iespējas mūsu jauniešiem, kuri grib darboties mūzikā. Tad viņi arī vairāk pievērsīsies radošajai izpausmei. Taču tas, ka tu esi zināms Latvijā, nenozīmē, ka, aizbraucot uz festivālu kaut vai tepat Igaunijā, tev viss būs - skaņa, gaisma un viss pārējais. Zinu gadījumu, kad hiphopa mākslinieks no Slovākijas, kuram piedāvāja tūri Austrijā, pēc pirmā koncerta brauca mājās, jo nebija gatavs sākt visu no jauna. Protams, Lielbritānija ir viens no lielākajiem mūzikas industrijas tirgiem pasaulē. Taču, ja raugāmies, kāda konkurence ir britiem, šiem mūziķiem ir jāizēd puds sāls, stipri vairāk nekā latviešu grupām. Ir jāpakļaujas nežēlīgākai konkurencei. Tādēļ viņiem ir liela motivācija un radošums. Mūziķu, kuriem izdodas kļūt zināmiem ārpus Lielbritānijas, nav nemaz tik daudz.
Vai birojam ir iestrādnes konkrētu tirgu apgūšanā?
Eksporta birojs ir jauna institūcija. Šeit ir risks sākumā paņemt kaut ko lielu, tomēr ir jāiet soli pa solim. Pareizi būtu sākt ar Eiropu un Igauniju, konkrēti - Tallinn Music Week šī gada aprīlī.
Ar kādu žanru mūziķiem birojs strādās?
Īpašs dalījums nav plānots. Protams, teiksim, ASV kantri ir viens no galvenajiem mūzikas žanriem Ziemeļamerikas reģionā. Savukārt šis žanrs Eiropā maz kuru interesē, jo viņiem ir savs noieta tirgus. Grupai ir jāsaprot, kurā teritorijā tas varētu patikt. Ir jāraugās pēc konkrēto iedzīvotāju gaumes.
Tātad - darbības virziens pamatā būs populārā mūzika?
Eksporta biroja valdē ir arī Latvijas Mūzikas informācijas centrs (LMIC). Tā virzieni jau tagad ir klasiskā, džeza un folka mūzika. LMIC organizē braucienus uz Frankfurtes mesi un Womex (pasaules mūzikas gadatirgus - A. F.), abas organizācijas atrodas burtiski vienās telpās, un biroju sadarbība būs svarīga. Par žanru nav runa, taču pasaules skatījumā populārā mūzika ir vairāk eksportējama.
Tiesa, sadalīt tos kļūst arvien grūtāk. Mēs to redzam gada balvā (Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva - A. F.), kur nesaprot, vai tas ir roks vai poproks, ko mūziķis pārstāv.
Ar ko jārēķinās mūzikas menedžeriem, kuri vēlas strādāt ar potenciāli eksportējamu mūziku?
Ir skaidrs, ka tev sākotnēji nemaksās lielu algu, ja vispār maksās. Jau sākumā ir jābūt lielai ticībai gan grupai, gan izvirzītajam mērķim. Ārzemju braucieni ir izmaksas, bet man vienmēr šķitis - ja tu gribi kaut kur nonākt, tu arī nonāc. Piemēram, Skandināvijas konference Music and Media Tamperē ļoti labprāt vēlas iekļaut Baltijas industrijas savās programmās. Braucot uz Somiju, ir iespēja pieteikties Norden (Ziemeļu ministru padome Latvijā - A. F.) programmām. Tātad - svarīgākais ir apzināt visas iespējas izmaksu segšanai.
Vai ir iespēja, ka eksporta birojs mūziķim palīdzēs finansiāli?
Tas ir viens no uzstādījumiem, ka ar laiku birojs palīdzēs segt izmaksas starptautisko konferenču dalībai. Būs atlase no grupām, kuras pašas piesakās. Ir skaidrs, ka ir noteikts budžets. Ja no desmit grupām finansēt varēs piecas, tad tās, kuras atbilst noteiktiem kritērijiem.
Vai var gaidīt valsts atbalstu mūzikas industrijai jau tuvākajā nākotnē?
Domāju, ka jā. Kultūras ministre biroja atklāšanas dienā jau minēja, ka piešķirs papildu naudu radošajām industrijām caur Kultūrkapitāla fondu (VKKF). Runājot par mūzikas industriju, pagale viena nedeg. Ar ministriju vai citām atbildīgajām iestādēm ir jārunā. Līdz šim nav bijusi biedrība, kurā apvienotos industrijas sektors, lai lobētu savas intereses un aizstāvētu sev būtiskus jautājumus. To nevar darīt viens indivīds, tā ka eksporta birojs ir šis atbalsta punkts.