Taču nu ir sapratis pieļautās kļūdas un cer tās neatkārtot. Savas jaunā gada apņemšanās Māris gan intervijā Dienai neatklāj. «Vienmēr esmu uzskatījis, ka visas apņemšanās un vēlmes jāpatur pie sevis, lai tās piepildītos. Citādi izstāstīsi vienam, otram, trešajam, un tad arī nekas nesanāks. Sportisti jau ir tāda māņticīga tauta, arī es tai skaitā. Kad esmu izdarījis to, ko biju apņēmies, tad varu stāstīt un lielīties,» smejas Štrombergs.
Pēc pagājušā gada droši vien tomēr ir papildu vēlēšanās sevi pierādīt?
Protams, ir. Tā uguntiņa lēnām atgriežas. Neteiktu, ka cīņasspars šobrīd ir tāds, kādam tam būtu jābūt, taču pamazām tam tuvojos. Pagājušais gads nebija no veiksmīgajiem, taču palieku pie tā, ka tam tādam bija jābūt, lai es saprastu, ko es vairs nākotnē negribētu piedzīvot. Cenšos mācīties no pieļautajām kļūdām un visu izdarīt labāk, pareizāk, ar labāku attieksmi.
Vai sava loma bija tam, ka pagājušais bija pēcolimpiskais gads?
Tas noteikti ietekmēja visai daudz. Es gan to nedomāju tā, ka vēl biju lielā sajūsmā par iepriekš olimpiādē sasniegto un saslimis ar zvaigžņu slimību. To visu nosvinējām un aizmirsām. Tiesa, Amerikā sezona sākās ļoti agri. Kad pienāca tās sākums, es ar galvu vēl nebiju sezonai gatavs. Visa sezona tāpēc izvērtās par tādu ķeršanu, dzīšanos pakaļ. Pienāca mači, bet es vēl biju iepriekšējos, nevarēju notvert savu ritmu. Tā arī visa tā sezona aizgāja. Dzenoties pakaļ, es ne uz brīdi nenoķēru to sajūtu, kur man vajadzēja būt. Tas viss kārtojās tikai galvā. Fiziski un visādi citādi viss bija kārtībā.
Vasarā teici, ka pēc nedaudz ielaistā sezonas sākuma Amerikā vairāk koncentrēsies Eiropas čempionātam…
Jā, bet tas nenozīmē, ka Amerikas čempionātā metām plinti krūmos. Bija doma pabraukt Eiropā, kur ir mazliet tehniskākas trases. Sajust atšķirīgu sacensību garšu, azartu. Tas bija tāds eksperiments, lai mēģinātu ātrāk atgūt nepieciešamās sajūtas. Īsti gan tas nenostrādāja. Jā, Eiropas čempiona titulu izcīnīju, taču uz Amerikas čempionātu tas cerēto iespaidu neatstāja. Arī atsākot startēt tur, turpinājās pakaļdzīšanās. Lai vai cik bēdīgs bija sezonas iznākums Amerikā, jāņem vērā, ka nevienam citam, izņemot Semu Vilobiju, kurš tur vienkārši visus «iznīcināja», nebija tik daudz uzvaru posmos kā man. Tā atstarpe līdz līderim gan bija liela, taču es arī daudzus posmus izlaidu Eiropas čempionāta dēļ. Trūka stabilitātes. Bija vai nu uzvara, vai ļoti slikts rezultāts.
Cik tālu biji no godalgotajām vietām Amerikā?
Vēl pēdējā posmā bija itin reālas iespējas «aizķert» otro vietu kopvērtējumā, bet jau treniņos pirms tā sapratu, ka nav. Nebūs. Psiholoģiski nebiju tur, kur man bija jābūt. Negatīvi noskaņojos, un ar to mači bija cauri. Beigās kopvērtējumā paliku piektais, kas, ņemot vērā to, kāda bija visa sezona… Neteiktu, ka esmu apmierināts, taču varu to pieņemt.
Joprojām esi apņēmies uzvarēt ABA čempionātā, kas ir vienīgās no lielajām sacensībām, kurās joprojām neesi uzvarējis?
Uz to jāspiež. Jau vairākas reizes esmu teicis, ka tas ir vienīgais tituls, kura man vēl nav. Esmu bijis tuvu. 2009. gadā biju otrais, pēc tam bija trauma (kuras dēļ Māris izlaida vairāk par pusgadu - aut.), un tad jau ne reizi pilnu sezonu Amerikā nav izdevies aizvadīt. Olimpiskajā gadā bija iespēja, taču tajā bija daudz slimošanas. Kaut arī sezonas sākumā izcīnīju daudz uzvaru, pēc triumfa Londonā sapratu, ka ir jādod organismam iespēja nedaudz atpūsties.
Vai pēdējo gadu līderis Sems Vilobijs ir nepārspējams?
Es tā negribētu teikt. Es neteiktu, ka viņš ir nenormāli ātrs, taču viņš ir ļoti spēcīgs psiholoģiski. Viņš ir tur, kur es biju savos jaunības gados. Tas ir stāvoklis, kad sportists redz tikai finiša līniju un uzvaru un apkārt neko. Viņš ir ātrākais ABA čempionāta braucējs, bet superkrosā, kur starts ir no lielā kalna, nav tik spēcīgs. Viņš ir spēcīgs, taču mēs vēl paskatīsimies, kā būs šajā sezonā.
Uzvarēji Eiropas čempionātā un pierādīji, ka tev šeit konkurentu nav?
Tik traki nav. Eiropā līmenis turpina augt. Nezinu, kāpēc pagājušajā gadā tik lēni bija francūži, nākotnē ar viņiem gaidāma nopietnāka cīņa. Vienmēr ir bijis uzskats, ka Eiropā tas līmenis ir zemāks, taču tajā pašā laikā nav tā, ka kurš katrs no Amerikas atbrauc un vinnē. Astoņdesmit procenti amerikāņu braucēju Eiropā nevarētu vinnēt. Man ir vieglāk. Esmu šeit uzaudzis, braucis visu jaunību, zinu, ko šeit sagaidīt.
Pagājušā gada lielākā sāpe ir par neveiksmīgo pasaules čempionātu?
Zini, nav. Tie ir tikai vieni mači, turklāt trase bija diezgan šausmīga. Negribu neveiksmi norakstīt tikai uz trasi, taču jau brīdī, kad to ieraudzīju klātienē, negatīvi sevi noskaņoju. Iekšēji arī zināju, ka neesmu tajā formā, kurā gribētu būt. Tas viss atkal bija galvā. Sāku sev iestāstīt, ka tā trase ir «sūds», tādai nav jābūt. Pareizi būtu, ja sportists aizbrauc un mēģina vinnēt, lai kādi būtu apstākļi, taču man sanāca pārāk daudz negāciju. Vai man pēc tam bija škrobe? Protams, savā ziņā bija, taču jebkurā citā gadā tā būtu daudz lielāka. Es uzskatu, ka man bija arī diezgan noderīgi paskatīties pusfinālu un finālu no malas.
Kas tur bija tik šausmīgs?
Tur bija nenormāla šaurība. Telpās uzbūvētajā trasē bija centušies iespiest lielo starta kalnu, kas viens pats jau aizņem principā pusi no visas platības. Visas pumpas (palēcieniem - aut.) arī bija attiecīgi būvētas. Apļa laiks bija astoņpadsmit sekunžu, kaut parasti ir vismaz divreiz vairāk. Tas nav nopietni. Šādām sacensībām zūd jēga. Tā bija laimes spēle, jo jau pirmajā līkumā bija ļoti daudz kritienu. Finālā bija četri čaļi, kuri Eiropā nevarēja tikt pat astoņniekā.
Ko noderīgu no malas redzēji finālbraucienos?
Tādu, kāds tajā brīdī, tajā nedēļas nogalē es tur biju, sevi finālā neredzēju. Tā braucot un tā riskējot, kā viņi tur darīja. Viss gads jau bija tā iesācies un ritēja ar tādu nolemtības sajūtu. Tomēr redzēju un sapratu, ka vairāk es tā stāvēt un skatīties, kā citi brauc finālu, negribu.
Pēc tam treneris Ivo Lakučs Latvijas medijos bija ļoti skarbs, pārmetot tev sliktu attieksmi un nenoskaņošanos cīņai. Kāda tev ar viņu iznāca komunikācija?
Bija jau asumi. Negribētu to saukt par saķeršanos, bet mums katram par to visu bija savs viedoklis. Kādu laiku principā nerunājām, bija arī ļoti daudz domu par iespējamo trenera maiņu un līdzīgām lietām. Kopumā tas aizgāja pat diezgan tālu. Pēc tam apdomājos un sapratu, ja gribam to darīt augstākajā līmenī, ir jānoslēdz miers un jāturpina darboties. Neviens cits jau mani nepazīst tik labi kā viņš.
Par ko bija vislielākās domstarpības?
Es pat negribētu to publiski ķidāt. Varu saprast viņa nostāju, redzot trenera ieguldīto darbu un laiku salīdzinājumā ar manu tā brīža attieksmi. Šobrīd, to atceroties, vainoju tikai pats sevi, taču tajā pašā laikā gribēju, lai viņš saprot mani, - psiholoģiski es nebiju tur, kur gribēju būt. Lai kā centos sevi piespiest, es to fiziski nevarēju izdarīt, un viss. Tur arī atdūrāmies.
Kā organizējat darbu, zinot, ka pārsvarā esat dažādās okeāna pusēs?
Pagājušajā gadā viņš mani nedaudz palaida brīvgaitā. Šogad būs vairāk ceļošanas. Ivo biežāk brauks pie manis uz Ameriku, pieskatīs, būs klāt vairākās sacensībās. Parasti, kad nesanāk būt kopā, komunicējam internetā. Iefilmēju, aizsūtu savu treniņu procesu. Amerikā trenēties ir ērtāk laikapstākļu dēļ. Nav jārēķinās ar nokrišņiem un citiem blakusapstākļiem.
Pēdējos gados bieži esi tirzājis motivācijas tematu. Vai tā ir problēma arī šobrīd?
Tas spainis bija izsmelts, taču nu jau atkal palēnām pildās. Arī caurums tajā ir aizlāpīts. Tas ir process un darbs. Tā nav ne viena diena, ne jaunā gada apņemšanās. Sak, no rītdienas būšu maksimāli motivēts un pārliecināts. Tā ir visa ikdiena, sīkas lietas, kas jāmaina.
Mērķus izvirzi atkarībā no nākamajām olimpiskajām spēlēm vai arī koncentrējies katram startam, katram braucienam?
Strādāju uz atsevišķu gadu. Protams, tie olimpiskie riņķi kaut kur pakausī vienmēr ir. Tur arī es varbūt redzu to galu, taču šobrīd gatavojos un koncentrējos atsevišķam gadam. Galu galā tas viss jau olimpiskajās spēlēs summējas. Tur būs jāuzliek punkts uz «i».
Cik ļoti otrais olimpiskais tituls mainījis tavu ikdienu šajā pusgadā kopš Londonas?
To īpaši neizjūtu. Vairāk bija uzreiz pēc spēlēm. Piemēram, pēc Pekinas sagaidīšana mājās bija grandioza, bet pēc Londonas tas viss bija reiz divi. Tomēr tā visa ir pagātne, un drīz vien viss atgriezās ikdienā. Amerikā ir vieglāk, jo tā slava jau man lielāka ir Latvijā. Tur to tik ļoti neizjūtu. Man tur ir sava ikdiena, nav liekas uzmanības ne no cilvēkiem, ne medijiem. Varu mierīgi darīt savas lietas.
Vai ASV čempionātā tavus sasniegumus neizceļ?
Mačos izceļ gan, turklāt tur arī sacensību runasvīrs ir man labs paziņa. Viņš ir apsaimniekotājs trasē, kurā es ikdienā trenējos. Kopumā tur visi ir ļoti neitrāli. Izceļ tos, kuri labi brauc. Atzinība jānopelna.
Vai sarunās ar atbalstītājiem tituli noder?
Skaidrs, ka tas palīdz, taču BMX industrija ir tik liela, cik nu tā ir. Es to nepārdzīvoju, un man arī nav iemesla par savu dzīvi sūdzēties. Finansiāli nekādu lielu problēmu nav. Ļoti palīdz arī Olimpiskās vienības atbalsts, taču arī tas ir jānopelna. Es jau ne ar ko neatšķiros no citiem sportistiem. Lai tiktu A sastāvā, man savi kritēriji ir jāizpilda.
Vai BMX sportā var kļūt par miljonāru?
(Vairākkārt apdomājas.) Droši vien ne. Tas nav ne basketbols, ne hokejs. Arī BMX pamazām aug, taču joprojām tajā pašā Amerikā esam aiz radniecīgā superkrosa un motokrosa. Visiem sponsoriem, kas ir kopēji, primārie ir viņi. Taču nevar sūdzēties. Iekārtojies Amerikā esmu labi.
Cik ļoti tevi pazīst ārpus BMX vides?
Uz ielas īpaši nepazīst, un labi vien ir, ka nepazīst (smejas). Tas nav tāds sporta veids, ka ieslēdz sporta kanālu ESPN un tur iet BMX. Protams, mačus var redzēt internetā, ir cilvēki, kas tos regulāri skatās, taču tas nav masu līdzjušanas sports. Forši jau bija tas, ka LTV rādīja Eiropas čempionāta Latvijas posmus.