Nepatika «iesmērēt»
10. klasē Ēriks aizrāvās ar domu par arhitektūras studijām. Tas likās prestiži, Ēriks cītīgi gāja zīmēšanas kursos, bet, stājoties RTU, kā nākamās studiju programmu izvēles ieķeksēja arī aviāciju un būvniecību. Arhitektos palicis aiz strīpas, viņš iestājās būvniekos. Pirmo gadu nācās par studijām maksāt, vēlāk Ēriks «ierotēja» budžeta grupā, taču par Ls 70 stipendiju nācās cīnīties, jo konkurence bija sīva.
«Teikšu godīgi - praktisko lietu studijās pietrūka,» Ēriks vērtē un stāsta, ka vēlāk, kad sācis strādāt un par daudzām būvniecības lietām parādījās viedoklis, pat sanākuši konflikti ar pasniedzējiem, jo teorija nesakrita ar realitāti. Mazliet citu pieredzi Ēriks ieguva Erasmus programmā Dānijā, kur būvniecības studentiem mācīja visu darīt grupās. «Tev tur dzen iekšā, ka dzīvē būs jāstrādā komandā. RTU tev māca vienam izdarīt visu, bet dzīvē tu to nekad nevarēsi.»
Pasaules gaisu Ēriks apostīja jau 18 gados, kad vienu vasaru bija virtuves strādnieks Skotijā. Vasaru pirms studiju sākuma viņš savukārt pavadīja kā nekustamā īpašuma konsultants. «Meklēju dažādas telpas un tās izīrēju. Tolaik klientus varēji dabūt tikai tad, ja atradi ceļu pie viņiem pa tiešo. Tāpēc aktīvs mārketings bija uzlīmes uz durvīm - sadrukā, izlīmē, tad sāc zvanīties,» Ēriks stāsta, tomēr atzīst, ka nekustamā īpašuma jomas darba vide viņam nepatika. «Tu kā mākleris par tām telpām zini tik daudz, ka negribas tās klientam ieteikt, bet tev tas ir jādara. Nepatika, ka man kaut kas ir «jāiesmērē». Neredzēju arī nekādu izaugsmes potenciālu. Tādam darbam pilnīgi pietiek ar 12 klasēm.»
Pie mazajiem šakāļiem
Studiju laikā, lai sapelnītu naudu auto tiesībām, Ēriks pastrādāja arī par industriālo alpīnistu. «Tur daudzi bija atteikušies strādāt, jo uzdevums bija savākt gružus, kaut ko pieskrūvēt vietās, kur neviens normāli klāt netiek. Uzreiz pēc Rīgas TEC 2 nodošanas bija jākāpelē pa tā konstrukcijām. Viss bija stikla vatē, tu esi aizsargtērpā, bet ir ap 50 grādu karstums un milzu troksnis no turbīnas. Bija ļoti grūti. Mazgāt logus namu fasādēm bija foršāk.»
Aizgājis ciemos uz savu Rīgas 41. vidusskolu un uzklausījis savas fizikas skolotājas nopūtas par šī priekšmeta pedagogu trūkumu, Ēriks pieteicās par tādu kļūt. Pēc neilga laika skola tiešām zvanīja un aicināja darbā. Ēriks kļuva par fizikas skolotāju 9., 10. un 12. klasei, vēlāk arī astotajiem, kaut vecuma starpība ar skolēniem viņam bija tikai daži gadi. Ar bērniem viņš sapratās labi, bet mācīšanu improvizēja, centās dažādot ar eksperimentiem, video. «Galvenais bija uzreiz diezgan skaidri nostādīt, ka neesmu nekāds čoms. Nepaklausīgajiem centos atgādināt, kā lietas notiek dzīvē - nekliedzu, bet teicu: nu, nemācies vien, strādāsi Maximā. Tā, protams, ir klišeja, un visu cieņu Maxima darbiniekiem, bet teicu to, ko bērniem ļoti nepatīk dzirdēt. Tad viņi sāk domāt,» Ēriks atklāj savas metodes. Viņš sapratis, ko īsti nozīmē būt skolotājam. «Pirmajā nedēļā bērni klusē, pēc tam jau tevi ir atkoduši. Viņi kā mazs šakāļu bars katru tavu kļūdu izmantos pret tevi, tāpēc jābūt ļoti akurātam. Tas emocionāli norūdīja.»
Paralēli darbam skolā Ēriks sāka meklēt arī darbu specialitātē, taču klāt bija krīze, kas nekādas labās izredzes nesolīja. Ērikam palaimējās, jo viens no pasniedzējiem viņu paaicināja praktizēties SIA DEPO projekts. «Tas bija bez algas, bet es biju tik šausmīgi priecīgs par iespēju pastrādāt reālā projektēšanas birojā! Pieredze ir ļoti svarīga.» Ēriks rēķināja būvkonstrukcijas, izstrādāja rasējumus, bet vēl pēc neilga laika ar pasniedzēju palīdzību tika pie trešā darba - kā palīgs ēku tehniskās apsekošanas ekspertīzēs. «Piedalījos arī Daugavas stadiona tribīņu slodzes testos Dziesmu svētku laikā,» Ēriks atceras. Apvienot trīs darbus un mācības neesot bijis grūti, jo «visu kaut kā esmu mācējis saplānot. Studiju laikā ne reizi pat neesmu pa naktīm mācījies.»
Darbu dabūja trīs stundās
Pēdējā kursā, būdams apmaiņas studijās Dānijā, Ēriks īsi pirms mājupbraukšanas sāka domāt, ko turpmāk darīs Latvijā. Internetā ieraudzījis SIA Piche darba sludinājumu, viņš uz to atsaucās. Jau pēc stundas viņam zvanīja uzņēmuma vadītājs un vēl pēc divām notika darba intervija Skype. «Pie darba tiku triju stundu laikā,» Ēriks smaida un piebilst, ka nozīme bijusi arī atsauksmēm, ko par viņu snieguši cilvēki no DEPO projekta.
Piche Ēriks sāka kā būvkonstruktors, bet drīz kļuva par projektu vadītāju nodaļas priekšnieku. «Es visur pievēršu uzmanību kaut kādas sistēmas izstrādāšanai - man nepatīk darīt darbu, kas katrreiz jādara vienādi. To risinu, sastādot kādu algoritmu, kā šo darbu racionalizēt. Šādi sāku testēt programmas, ar ko strādā konstruktori, vēlāk brīvajos brīžos uzņēmos arī projektu tāmēšanu.» Patlaban Ēriks cenšas savas nodaļas darbu padarīt pēc iespējas efektīvāku, piedalās uzņēmuma eksporta ieceru palaišanā, savukārt ar arhitektiem, kas arī ir viņa pakļautībā, cenšas ieviest modelēšanu ar speciālu sistēmu, kas virtuāli ļauj uzkonstruēt ēku no A līdz Z ar visām instalācijām u.tml. Tikai pēc tam sākas tās būvēšana.
Ēriks stāsta, ka RTU jaunie speciālisti pamatā tiek gatavoti par būvkonstruktoriem, bet būvprojektu vadību, kas viņam patīk labāk, var iepazīt, tikai sākot strādāt. «Te ir liela dinamika, daudzveidība. Te jāzina viss no ēkas idejas līdz tās ekspluatācijai, jo katra kļūda maksā daudz.» Sarežģītākais darbā esot darbu organizēšana būvlaukumā, jo sadarbība ar apakšuzņēmējiem prasa daudz enerģijas, nervu. «Jo vairāk iesaistīto pušu, jo piņķerīgāk. Taču man ir iespēja pieņemt lēmumus, katrai darbībai atrast loģisku pamatojumu, domāt trīs soļus uz priekšu. Man patīk pārvaldīt, vadīt procesus. Jo sarežģītāka problēma, jo interesantāk meklēt tai risinājumu, un es uzskatu, ka ikviena problēma ir atrisināma.»