Kā ar to sadzīvot?
«Ar manu māti nav iespējams dzīvot zem viena jumta,» izmisumu pauž Skaidrīte (vārds mainīts), kundze ap sešdesmit, kura spiesta dzīvot kopā ar savu ārēji inteliģento, kopto, bet vienmēr pamācīt, aizrādīt, pazāģēt alkstošo māti visnotaļ cienījamos gados.
Skaidrītes mātei vienmēr viss sāp, bet pie ārsta iet neesot vērts - tas dakteris taču esot galīgais nejēga! «Viņai vienmēr viss ir slikti,» turpina Skaidrīte. «Lai ko es darītu, nekas nav gana labi. Pat tas, kā es izskatos. Zupu arī ēdu nepareizi - bez maizes. Pēc vakara ziņu noskatīšanās parasti kļūst vēl ļaunāk - māte lamā visu pasauli. Kad iebilstu, lai taču ziņas neskatās, lai iestājas kādā senioru pulciņā un iziet cilvēkos, māmuļa noburkšķ, ka pulciņos čupojoties klaču bābas, kuras turklāt nav tik inteliģentas, lai ar viņām raisītos sarunas.»
Skaidrītes māte vienmēr ir mājās. Ceļojumos viņa atsakās braukt. Kā uzmācīga muša viņa spindz ap savu sirmot jau sākušo meitu, dzīvi padarot neciešamu. Skaidrīte ir izskatīga, kopta sieviete, laba saimniece, bet nesen zaudējusi darbu. Izmisums mijas ar sakrālo: «Kā dzīvot tālāk?» Līdzekļu nav, cerības pirmspensijas vecumā ātri atrast labu darbu ir vājas, māte neliek mieru, un depresija pieņemas spēkā. «Brīžiem domāju - bērni izauguši, ar sevi paši tiek galā, kāda vairs manai dzīvei jēga?» atzīstas kundze. Draudzenes gan viņas māti klusībā sauc par čūsku veceni, bet pašai Skaidrītei liek sapurināties un aizved uz kādu koncertiņu par lētu naudiņu.
Tomēr Skaidrīte aizvien biežāk atsakās iziet sabiedrībā. Kā šai sievietei palīdzēt? Un no kurienes gan rodas šie nīgrie, žultainie pensionāri, kas tā vietā, lai priecīgi vadītu dzīvi (jo beidzot taču ir tik daudz brīva laika!), gandē to sev un saviem tuviniekiem?
Kur īsti sāp?
Par laimi, visi pensijas vecuma ļaudis nav nīgri un sociāli izolējušies. Nosacīti sadalot seniorus divās grupās, pirmā ir priecīgo un aktīvo grupa, kas noveco normāli, - seniors ir aktīvs, darbīgs, ar prieku izkopj hobijus un atrod laiku, ko veltīt mazbērniem. «To sauc par veselīgu novecošanu - bez slimībām, dzīvojot tik aktīvi, cik katrs aktīvs spēj būt. Šāda cilvēka dzīve ir bagāta arī ar daudziem patīkamiem notikumiem. Un, ja cilvēks ar sevi ir strādājis, domājis par dzīves jēgu, tad vecumā viņš jūtas labi,» skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne.
Bet ir otra grupa, ko var raksturot kā nīgros un īgnos, - valdība slikta, pensija nepietiekama, un visas maliņas sāp... «Patiesībā šiem cilvēkiem sāp ne tikai ķermenī, bet arī dvēselē. Ķermenī radušās sāpes ir organiski traucējumi, anatomiski bojājumi, piemēram, čūlas, iekaisumi, audzēji, polipi, ko var konstatēt. Bet, ja ģimenes ārsts uzskata, ka problēma saistīta ar nervu darbības regulāciju, tas nozīmē, ka šim cilvēkam ir emocionālas dabas problēmas. Tās nerodas tāpēc, ka vakar, aizvakar kāds zaudējums bijis vai dzīvē kas skumjš atgadījies. Parasti emocionālās problēmas ir krājušās visā dzīves laikā. Cilvēks sevī krājis aizvainojumu, dusmas, bailes,» stāsta G. Ancāne.
Pirmās grupas seniori par savām emocijām parasti apkārtējiem ziņo. Galvenais, ka cilvēks pasaka: «Esmu dusmīgs. Esmu bēdīgs. Vai saērcināts.» Viņš to pasaka draudzīgā, laipnā veidā. Aktīvie, priecīgie sevī šādas negatīvās emocijas netur. Bet tie otrie nīgrie veidojas par tādiem tāpēc, ka visu piecieš, nepasaka daudz ko, kas nepatīk. «Nepasaka bērniem, radiem, draugiem un tā dzīves laikā cilvēks sakrāj smagu pārdzīvojumu nastu,» turpina daktere. «Taču jūtas nav zils gaiss, emocijas ir smadzeņu funkcija, smadzeņu darbības rezultāts, kam var uzrakstīt bioķīmisku formulu, līdzīgi kā to var uzrakstīt kuņģa sulai. Krājot nervu sistēmā smagās jūtas, tās tur arī sakrājas un traucē strādāt iekšējiem orgāniem. Tāpēc arī cilvēkam viss, daudz un pastāvīgi sāp.»
Nedrošības iemesli
Bet kāpēc šie nīgrie par savām jūtām nav runājuši? Visbiežāk tam pamatā esot nedrošība. «Nedrošībai ir dažādi iemesli - bieži vien to nosaka audzināšana. Bērnam neprasa, kā viņš jūtas, viņam ir tikai jādara tā, kā saka tētis un mamma. Tas ir smags jautājums, ko var pieāķēt pie padomju mantojuma, kad bērnam nebija tiesības just, runāt par savām jūtām, līdz ar to netika trenēta emocionālā inteliģence, tieši otrādi,» komentē psihoterapeite.
Otrs variants, kā veidojas nīgrie seniori, saistīts ar smadzeņu darbības mehānismu, kuru mēdz saukt par izstumšanu - daļēji apzinātu, daļēji neapzinātu nepatīkamu lietu aizmiršanu. «Viss, kas nepatīk, visi smagie, nepatīkamie pārdzīvojumi tiek izstumti zemapziņā un aizmirsti. Kāds pagrūda, kāds nejauku vārdu darbā pateica - tik daudz mazu sīku ievainojumu! Ja cilvēks negrib par šiem sīkumiem padomāt un nemācās sevi aizstāvēt, bet tikai sevi skrāpē un skrāpē, un izstumj, tad, domājot par pagātni, viņš no sirds jūtas tā, ka pagātnē zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Tie, kas pakļaujas smadzeņu mehānismam izmest nepatīkamo zemapziņā, apziņā paturot patīkamo, arī nonāk pie secinājuma, ka jaunībā zāle bija zaļāka. Šie cilvēki vienkārši nav aizdomājušies, kā patiesībā viņi jutušies pirms 30 gadiem, jo arī tais laikos noteikti bija kāds, kas pagrūda, sliktāku vārdu pateica. Šādi veidojas aizvainotu ļaužu grupa. Bet ar sevi ir jāstrādā, jo pretējā gadījumā smadzenes tā izdara - izstumj,» teic profesore.
Latviešu dzīves scenārijs
Vēl kāds mehānisms diemžēl saistīts ar latviešu mentalitāti. No rīta nevajag dziedāt, jo tad vakarā raudāsi - vēsta paruna. «Man ļoti žēl - jo no rīta piecelies un dziedi! Dziedi no rīta līdz vakaram, kas tur ko bēdāt! Tas ir stāsts par to, kam cilvēks tiek gatavots, kāds ir dzīves scenārijs. Ja cilvēkam jau pamatos ieliek, ka, atļaujoties priecāties, beigās būs slikti, viņš baidās priecāties. Viņš reāli atsakās no iespējas justies priecīgam, un smadzenes, kuras strādā pēc datorprincipa, dara visu iespējamo, lai beigās būtu tā, kā ieprogrammēts. Tā cilvēki atsakās no paaugstinājuma, no ceļojuma, no kaut kā vēl iespējami laba savā dzīvē un diemžēl dzīvo ar kompjūtera komandu smadzenēm nerīkoties. Tas ir dziļi neapzināts process, kas mums kā tautai ir raksturīgs. Latviešiem vispār nav atļaujas priecāties, jo tas taču «kaut kā nepieklājīgi, aizdomīgi...».
Tomēr priecīgs var būt arī bez vainas izjūtas, kā tas redzams mūsu kaimiņos, kur mīt lielā krievu tautas grupa,» norāda G. Ancāne un piebilst: «Par latviešiem ir kāda sāpīgi aktuāla anekdote. Ellē vārās trīs katli. Vecākais no velniem rāda uz pirmo katlu - šis jāsargā stingri, jo tajā ebreji vārās. Ja viens tiks ārā, visus izvilks. Tad rāda uz vidējo: šo arī pasargāt vajag, tajā krievi vārās. Ja kāds tiks ārā, tad pa burzmu vēl kāds tiks ārā. Bet trešo var nesargāt - tur latvieši. Ja kāds tiks uz katla malas, pārējie ievilks atpakaļ...»
Par laimi, nav mazums senioru, kas ar sevi ir strādājuši, ir aktīvi, dzīvespriecīgi. «Un viņi mums ir ļoti vajadzīgi. Lai tādi cilvēki dzīvo simt gadu! Viņu esamība ir milzīgs atbalsts bērniem un bērnu bērniem. Un viņi ir lielisks piemērs, kā novecot, kā mums pārējiem identificēties ar spēcīgu personību,» iesaka G. Ancāne.