Likteņa sagadīšanās
Komanda mums bija internacionāla, laikam jau toreiz speciāli tā komplektēja, - krievi, ukraiņi, baltkrievi, gruzīni, tatāri. Arī mēs, latvieši, - kapteinis, vecākais mehāniķis, pavārs jeb koks un es - kursants praktikants, ar kapteiņa pavēli uztaisīts par 1. kl. matrozi. Sākās mana dzīve zvejas flotē. Taču stāsts būs par ko citu.
Šo kuģi būvēja vācieši Štrālzundē, toreizējā VDR. Kad būvniecības darbi jau sāka svērties uz gatavo pusi, no Rīgas uz kuģi tika nosūtīta daļa komandas, kas uzrauga darbu kvalitāti. Komandā tika iekļauts gados vēl jauns kapteiņa vecākais palīgs, labs sava amata speciālists - latvietis ar labām vācu valodas zināšanām. Laikam jau tā bija Dieva griba vai vienkārši likteņa sagadīšanās, bet kādu nedēļu pirms kuģa pārdzīšanas uz Rīgu kapteini savāca ar ātrajiem, viņam bija jāveic steidzama aklās zarnas operācija. Ar bāzes vadības rīkojumu sasirgušā vietā par kapteini tika norīkots vecākais kapteiņa palīgs. Ilgi nedomājot, jaunais starpoms, kā tajos laikos no krievu valodas saīsināja «staršij pomošņik kapitana», savāca mantiņas un iekārtojās kapteiņa apartamentos augšā. Tālāk jaunā kapteiņa stāsts.
Radīti viens otram
Kādu vakaru jaunais kapteinis atgriezās uz kuģi no pilsētas, skatās - netālu no kuģu būves rūpnīcas uz soliņa raud meitene: «Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka viņa bija ļoti skaista.» Jaunais cilvēks piegāja klāt, apsēdās blakus, sāka meiteni mierināt. Drīz jau viņš uzzināja arī simpātiskās vācietes dzīvesstāstu.
Mācījās viņa medicīnas institūta 2. kursā. Viņas tēvs kara gados bija pazudis kaut kur Krievzemes plašumos. Māte savukārt bija pārdevēja pārtikas veikalā - pēdējā laikā sapinusies ar spekulantu, kurš braukā uz Rietumu zonu, ved no turienes preces un spekulē. Izrādījās, pirms dažām dienām meitenes māte aizvesta uz slimnīcu ar infarktu. Tai dienā meitene bija aizgājusi uz slimnīcu - māte pie samaņas nebija nākusi, cerību nekādu... Bet patēvs, kā viņš pats sevi sauca, manāmi iedzēris, sācis uzbāzties un pieprasījis seksu ar pameitu. Draudējis: ja meitene nepiekritīšot ar labu, viņš atnākšot ar draugiem, tik un tā savu panākšot. Kapteinim palika meitenes žēl, turklāt meitene patikusi ļoti, ļoti. Laikam jau kaut kā nelegāli, bet kapteinim izdevās meiteni atvest uz kuģi. Iekārtojās viņa kapteiņa apartamentos, un jau otrajā dienā dzima lēmums - viņi ir radīti viens otram un atlikušo dzīvi pavadīs kopā.
Par slēptuvi nenojauta
Jau toreiz abi sapratuši, ka viņu karjeras kāpnes pagriezīsies uz elles pusi. No jūras kapteinim būs jāaiziet - PSRS Drošības komitejas likumi žēlastību nepazīst. Arī topošās ķirurģes talants paliks neatklāts. Bet saka taču, ka mīlestība stiprāka par nāvi.
Jaunais pāris pa kluso savāca mantas un dokumentus un gatavoja slēptuvi uz kuģa. Kapteiņa kajītē tika izņemts režģis ar atsperēm zem matrača, tur iekārtojās kapteiņa mīļotā - virsū plāns matracis, sega, spilvens. Izejot no Štrālzundes, nevienam nebija ne mazāko aizdomu, lai gan kuģi pārbaudīja gan muita, gan robežsardze. Turpat viņa tika noslēpta, arī ienākot Rīgā. Jāsaka, arī šeit Dievs abiem bija žēlīgs, neviens neko nenojauta, varbūt tikai vecākais mehāniķis - kaut ko jau viņš zināja, taču stāvēja klusu - par neziņošanu arī draudēja attiecīgs pants. Bet kas sākās pēc tam, kad abi attiecības gribēja nokārtot oficiāli!
Jaunā pāra mīlestības epopeja nonāca līdz Drošības komitejai - cik paskaidrojumu viņi uzrakstīja! Pie kādiem tikai izmeklētājiem viņus sauca - to visu nemaz nevar izstāstīt. Gods kam gods - taču izšķīra viņus abus tikai divas reizes uz 18 stundām.
Desmit piecgažu
Izmeklēšanām nebija ne gala, ne malas, tāpēc abi nolēma aizbraukt uz Maskavu, tieši uz Ārlietu ministriju. Protams, arī tur abu jauno cilvēku likteņstāstu nācās atkārtot vismaz desmit kabinetos.
Kurš var pateikt, ar ko tas viss beigtos, ja ne kāda pavecāka kundze pa kluso kapteinim neieteiktu: «Nemokieties, nekas nesanāks! Lai jūsu meitene uzraksta iesniegumu PSRS Ārlietu ministrijai, ka viņa ir dzīvojusi necilvēcīgos apstākļos. Lai raksta par to, ka tēvs gājis bojā karalaikā, ka ģimenē tiek pazemota, un vēl visādas muļķības par iepriekšējo dzīvi. Un pēc tam pieprasa politisko patvērumu LPSR galvaspilsētā Rīgā un atļauju tūlīt apprecēties, apmesties te uz pastāvīgu dzīvi, arī turpināt studēt medicīnu.» Protams, abi to visu arī izdarījuši, tad nokārtojuši vēl dažas sīkas formalitātes un drīz vien sēdējuši vilciena Maskava-Rīga kupejā.
Jau pēc kādas nedēļas kapteinim pienākusi ierakstīta vēstule ar PSRS Ārlietu ministrijas zīmogiem, paziņojot: precieties, studējiet, dzīvojiet! Jocīgi, varbūt pat neticami, bet līgavainis tika atjaunots par kapteini un turpmāk darīja visu, lai veiksmīgi izpildītu piecgades plānu.
Bet šīs mīlestības plāns tika izpildīts ar uzviju - kapteinis un viņa mīļota sieviete pēc desmit piecgadēm nosvinēja zelta kāzas!