Tāpat Rolands jau pāris gadu ir uzņēmumā izveidotās Kafijas skolas pasniedzējs. Apguvis baristas prasmes, viņš par kafijas pagatavošanas smalkumiem zina daudz un ir gatavs zināšanās arī padalīties. Interese par kafiju šādā darbā nepārstājot augt. «Kad ir brīvs laiks, aizeju paskatīties, ko jaunu izdevies radīt uzņēmuma laboratorijā, ik pa laikam nogaršoju gan jaunus kafijas veidus, gan tos pašus vecos - garšas izjūta ir jākopj, citādi nogaršotais aizmirstas.»
Vārtījās mazutā
Smaržīgajā kafijas pasaulē Rolands gan nenokļuva uzreiz. Pēc vidusskolas un pēc tēva ieteikuma viņš aizgāja mācīties uz Rīgas Dzelzceļa skolu, kur apguva remontmeistara metinātāja profesiju. Pēc tam vairākus gadus nostrādāja Rīgas TEC 2. «Tas nav gaišs darbs,» Rolands nosmaida. «Tolaik TEC vēl bija mazuta katli, un trubas, kas silda mazutu ar tvaiku, bieži plīsa. Tad nu vajadzēja mazutā vārtīties un metināt. Visādi gāja - ir metināts gan ārā, gan telpās, vietās, kur nevar viegli tikt klāt.» Rolands gan atzīst, ka bijis arī interesanti un patīkami justies noderīgam - redzēt, ka paša sametinātais ikdienā kalpo.
Pirmā saskare ar viesnīcu, restorānu un kafejnīcu profesionālo vidi Rolandam radās, kad viņš piekrita drauga un klasesbiedra uzaicinājumam sākt strādāt SIA Mono - par izlejamā alus iekārtu inženieri. «Iekārtas uzstādījām, regulāri skalojām, taisījām apkopes. Apstaigāju daudzus Vecrīgas pagrabus, bija arī klienti ārpus Rīgas,» Rolands stāsta.
Kad paziņa piedāvāja darbu SIA Simeks, kas tolaik ražoja gan Ķekavas ūdeni, gan Melno kafiju, Rolands uzņēmumā kļuva par kvalitātes pieskatītāju. Vēlāk Simeks kafijas ražotni pārdeva, un nu tā jau vairākus gadus ietilpst zviedru kafijas ražotāja Lᅢᄊfbergs Lila grupā. Te arī sākās Rolanda attiecības ar kafiju. «Man iedeva lielu grāmatu par tās vēsturi, atšķirībām, problēmām, ar kādām sastopas klienti, un teica - mācies!» Viņš atzīst, ka darbā bez jaunu klientu meklēšanas un esošo apkalpošanas joprojām klātesoša ir arī tehniskā puse. «Klienti mēdz zvanīt arī brīvdienās, ja pēkšņi saplīsis kafijas aparāts. Ir pat bijis tā, ka pusvienpadsmitos vakarā pēc Rīgas Dinamo hokeja spēles braucu remontēt, jo horeca sektorā neviens nevar gaidīt līdz pirmdienas rītam, vajag izlabot tūlīt.»
Baudām kofeīnu
Rolands stāsta, ka Lᅢᄊfbergs Lila daudz ieguldījis darbinieku zināšanās - viņš pats izgājis baristu kursus, regulāri dodas uz starptautiskajām izstādēm. Ik pa laikam parādās jauni kafijas veidi, par ko jābūt lietas kursā. Rolands atklāj, ka jaunus horeca klientus pārliecināt par sadarbību nereti izdodas tikai trešajā kafijas degustēšanas reizē, kad tā kārtīgi iegaršojusies, bet esošie klienti novērtē servisu un attieksmi. Lᅢᄊfbergs kafijas ir samērā stipras, tāpēc viesnīcām un restorāniem to pietiek ilgākam laikam. Savukārt zīmols Melnā kafija, kafiju grauzdējot un fasējot tepat uz vietas Latvijā, pielāgots tieši šejienes iedzīvotāju garšas gaumei. «Mums patīk stipra kafija, taču ne tāda, kur stiprums pārvēršas rūgtumā,» Rolands raksturo, bet arī kritizē: «Latvijā kafijas dzeršanas kultūra ir mazliet sabojāta kopš padomju laikiem, kad bija šķīstošās kafijas rūpnīca Liepājā - tad visi zināja vienīgi to, ka kafija jāber krūzē un jāaplej ar ūdeni. Tā tas palicis arī patlaban. Zviedri brīnās, kāpēc mēs tā darām, arī Igaunijā un Lietuvā to dara minimāli. Bet sanāk, lūk, kas - kafiju no krūzes parasti dzeram ilgstošāk, bet krūzē palikušie biezumi pēc brīža vairs neizdala aromātu vai garšu, bet gan kofeīnu - īsta kofeīna bumba! Neizbaudām garšu un aromātu kā pienākas, baudām kofeīnu.» Rolands atklāj, ka pat stiprajā espresso kofeīna ir mazāk nekā krūzē aplietā kafijā.
Kafijas gatavošana pēdējos gados Latvijā kļuvusi ļoti populāra, arī kā dzīvesstila sastāvdaļa. «Kad sāku strādāt, bija melna, balta kafija un mazliet kapučīno. Tagad kafijas dzērienu karte daudzās kafejnīcās ir uz divām lappusēm. Kafijas aparāti daudziem ir arī mājās,» Rolands stāsta. Tomēr viņš novērojis, ka kafejnīcu darbinieki mēdz arī pieļaut kļūmes kafijas gatavošanā, piemēram, pārvāra pienu, gatavojot kapučīno. Lai klienti kļūtu zinošāki, tapusi Kafijas skola, kurā Rolands vada nodarbības gan viņiem, gan citiem interesentiem.
Kas jāprot baristam
Rolands uzskata, ka labam baristam ne vien jāpārvalda daudzveidīgā kafijas pagatavošanas māksla, bet arī jābūt ar degošām acīm par to, citādi rezultāta īsti nav. Jābūt drosmei eksperimentēt, jābūt ar attieksmi. Tad baristam arī veidojas sava pastāvīgā klientūra, un cilvēki iedzert kafiju pie viņa nāk kā uz piedzīvojumu.
Rolands stāsta, ka pasaulē modē nākusi kafijas pagatavošana pie galda, klienta acu priekšā un īpašā traukā, ar savu devu «teātra». Viņam pašam pie sirds iet kafijas dzimtenes Etiopijas kafija, kas ir ar savdabīgu, augļainu garšu un citrusu aromātu. Eksotisko civetkaķa pārstrādāto kafiju Rolandam vēl nav nācies nogaršot, jo tā lielā daļā gadījumu esot tikai mārketings. «Pasaulē ir daudz tādu piemēru ar dažādām kafijām, kuras pārdod vairāk nekā saražo,» viņš teic.
Rolands labi pārzina ceļu, ko kafijas pupiņas no koka Brazīlijā, Etiopijā vai Vjetnamā iziet līdz kļūšanai par aromātisku dzērienu tasītē. To, ka joprojām sanāk uzzināt ko jaunu, Rolands uzskata par lielu sava darba plusu. Ar gadiem pati kafija viņam patīk arvien vairāk, patīkami esot arī būt kopā ar «modes lietu». Tāpat darbā ar klientiem vairāk esot pozitīvā nekā negatīvā, tāpēc arī tuvākajā nākotnē Rolands redz gana daudz pieturas punktu, lai par darba mainīšanu nedomātu. Savukārt enerģiju, ko prasa jebkurš darbs, viņš atgūst sportojot - spēlējot futbolu, florbolu, hokeju.