Stāsts Es esmu jucis atradās pie Berneta, kad Selindžers enerģiskā 9. septembra vēstulē atkal vērsās pie viņa ar jautājumu par stāstu krājumu. Ja ne tas, tad Selindžera attieksme pret krājumu Jaunie cilvēki varētu šķist neviennozīmīga; bet šī stāsta iesniegšanas fakts līdz ar apņēmīgo vēstuli un trīs lappusēs izvērsto postskriptu neļauj šaubīties par to, vai viņš ir lūdzis Bernetam revidēt lēmumu par stāstu krājuma ideju. Neatkarīgi no kara Selindžers raksta, viņš turpina strādāt un laikā no D-dienas līdz 14. aprīlim ir radījis sešus stāstus. Trīs no tiem ir iesākti frontē. Autors jūtas pietiekami pārliecināts par jaunajiem darbiem, lai tos iekļautu sarakstā, kas izmantojams, ja Bernets vēlreiz mainītu savu lēmumu par stāstu krājuma publicēšanu. [..]
Jau pēc dažām nedēļām Vits Bernets ir atgriezies pie idejas izdot stāstu krājumu Jaunie cilvēki. Opusu Es esmu jucis viņš atstāj pie sevis līdz 26. oktobrim, kad Selindžers ir atgriezies frontē. Īsā zīmītē Haroldam Oberam, pavēstot par stāsta Ja reizi nedēļā, tev gabals nenokritīs pieņemšanu publicēšanai Story, Bernets atzīmē, ka «[atdod autoram] citu stāstu, kas aizkavējās pie manis. ES ESMU JUCIS.» Otrais no Selindžera stāstiem, kas vēl gaidīja nosaukumu, galu galā neizrādījās ne Ko redzēja Beibs, ne O-la-lā, bet nāca klajā 1945. gadā ar nosaukumu Zēns Francijā. Trešais no tiem ir bijis vai nu Šai sviestmaizei trūkst majonēzes, vai Kāds iestīvināts jauneklis, vai stāsts, kas, Berneta noraidīts, dienasgaismu nav ieraudzījis un atgriezies pie autora.
*
Starp Dž. D. Selindžera nepublicētajiem stāstiem, iespējams, neatrast labāku par Maģisko alu, pirmo darbu, ko viņš rakstīja, aktīvi piedalīdamies karadarbībā. Balstīts Selindžera paša D-dienas pieredzē un turpmākos vērojumos un vēlāk izrādīdamies vienīgais, kurā Selindžers tieši apraksta kauju, stāsts Maģiskā ala ir pilns niknuma un asu apsūdzību karam. Tas ir darbs, ko varēja radīt vienīgi karavīrs. Tā vēsts tik klaji apstrīdēja 1944. gadā atļauto oficiālo viedokli, ka to bija iespējams skaidrot arī kā valstiski graujošu. Pabeidzis Maģisko alu, Selindžers paredzēja, ka šim kara stāstam būs jāgaida uz publicēšanu «vēl vairākas paaudzes». Pat ja šis darbs izspruktu cauri militārajai cenzūrai, grūti iztēloties izdevēju, kam pietiktu drosmes to nodrukāt.
Maģiskā ala sākas dienu pēc D-dienas gausā konvojā, kas var būt ceļā uz Šerbūru. Lasītājs stāsta gaitā «kļūst» par kādu anonīmu kājnieku, kuru paņem mašīnā stāsta vēstītājs, karavīrs, vārdā Geritijs. Uzrunādams lasītāju par «veco», Geritijs aizgūtnēm pārstāsta tam, kā ir noritējusi kauja, kurā viņa bataljons kāvies nākamajā dienā pēc Sabiedroto izsēšanās. Šī stāsta centrā ir vienības tēmētājs Luiss Gārdners un pieredze, kurā viņš iegūst kaujinieka noguruma sindromu.
(Turpinājums 15. janvāra numurā)