Vērīgāk un varbūt atskatā paraugoties uz Geritija stāstu, atklājas, ka arī viņš - kaut mazāk nekā viņa draugs - tomēr cieš no kaujinieka noguruma. Viņa runa ir haotiska un sasteigta, un domas virknējas saraustīti. Viņu ar drūmu spēku valdzina ciešanas, par viņa ikdienas rituālu kļūst gājieni uz pludmali, lai noskatītos sakropļotu un locekļus zaudējušu kareivju evakuēšanā. Viņš vēl nav tik slims kā Gārdners, bet sabrukums strauji tuvojas.
Šajā darbā Selindžers asi kritizē armiju. Līdzās apsūdzībai tās mašinērijas centienos iznīdēt individualitāti viņš ir satraukts par faktu, ka kara traumēti kaujinieki tiek atgriezti frontē, pirms tie ir garīgi atlabuši. Stāstā arī tiek neuzsvērti un tomēr jaušami atkārtots, ka cilvēks karā tiek padarīts par lielgabalu gaļu. Maģiskajā alā armija ir auksts, nežēlīgs, bezsejains spēks - mašinērija, kas savas sastāvdaļas rupji deldē līdz sairumam. Autora cieņa pret kareivju lojalitāti un sīkstumu ir acīm redzama, gan jāteic - tāpat kā izsmiekls, kas vērsts pret dzelžaino mehānismu, kurš tos, fonā palikdams, dzen, nerēķinoties ar sekām.
Stāstā pieslēptās dusmas tomēr pāraug zaudējuma sāpes, un, lai arī Selindžera niknums pārsvarā ir vērsts pret armiju, viņa izmisuma iemesls vairāk ir kara bezjēdzīgums. Šī lieki nesto upuru sajūta ir pasniegta ar kaujas apraksta līdzekļiem, taču vislabāk to izdevies paust stāsta finālā. Geritijs uzmeklē Gārdneru, bet ne tālab, lai ko uzzinātu par viņa stāvokli, bet gan par to, vai viņš nogalinājis savu iedomu dēlu. Gārdners to nav izdarījis. Viņš ļāvis Ērlam dzīvot, jo tas «gribēja palikt». Šī frāze ir bagāta nozīmēm, un tā ir daudz būtiskāks iemesls Gārdnera pagurumam nekā kauja vai Ērla rēgs. Gārdnera vēl nedzimušā dēla vēlme atrasties kaujas laukā nodod Gārdneru apsūdzībai. Ko viņš pēc visa pieredzētā un pārciestā ir - vai, gluži pretēji, nav - paveicis pēc tam, lai neļautu tam atkārtoties? Pēc Atraitņu fabrikā redzētā viņa pienākums būtu bijis parādīt dēlam kara baigumu un bezjēdzību. Apjauzdams, ka tas nenotiks un ka Ērla vēlmē «te palikt» viņam ir jāvaino paša nespēja ko mainīt, Gārdners ieslīgst ārprātā.
Ērla vārdus Selindžers izmanto arī, lai aicinātu savu paaudzi uz to, lai tā atklāj saviem bērniem nevis kara melīgo slavu, bet gan cietsirdīgo stulbumu. Geritijam sākot stāstu par kādu medmāsu, ar kuru tas iepazinies pludmalē, lasītājs saprot, ka tas pats jau šīs mācības aizmirsis. Stāsta izskaņā viņš uzsauc kādam liedagā klīstošam kareivim: «Klau, vecais! Tevi nevajag kaut kur aizraut? Tu - uz kurieni?» Tas ir Selindžera jautājums mums: «Ko mēs darīsim, lai karš vairs neatkārtotos? Kurp iesim? Kādu ceļu rādīsim saviem bērniem?» 1944. gada rudenī šāda vēsts ieguva sprādziena spēku, ko vēl pastiprināja fakts, ka šo stāstu bija rakstījis aktīvā karadienesta seržants.
Grāmatu var iegādāties grāmatnīcās