Bet ko viņš dara un kā jūtas, būdams seniors? Kad pēc gadiem bijušo kolēģi nesen sastapu atkal, saņēmu negaidītu atbildi: «Ko daru? To pašu, ko toreiz. Strādāju. Avīzē Ogres Vēstis.» Nu, protams, žurnālists bez rakstīšanas jau nevar.
Daba un jūtas
Bet kā viņš ticis pie sava, literāta, aroda, kam uzticīgs visu mūžu? Painteresējos, vai šis aicinājums sakņojas jau bērnībā. Nē, toreiz zēnam bijušas pavisam citas intereses. Ļoti labi padevusies zīmēšana. To apguvis Pionieru pilī ģeniālā mākslinieka Baušķenieka vadībā. Guvis izcilus panākumus, puiša darbiņi pat gozējušies izstādēs. Bet tad notikusi nelaime -lēkšojot pa Pionieru pils kāpnēm uz pagrabstāvu, izstīdzējušā jaunekļa galva atsitusies pret griestiem... Zīmēšana bija jāpārtrauc. Pamazām interese par to zuda. Arvīds nu sāka lauzīties dzejošanā. Sacerēja kādus 5O dzejoļus. Lielākoties bērnišķīgus, didaktiskus. Tomēr neatlaidīgi piedāvāja tos dažādiem izdevumiem. Divus pat publicēja. Un tā dzeja pavadījusi Arvīdu visu mūžu. Nu viss sacerētais iespiests trijās grāmatiņās. Dabiski, ka to saturs ar gadiem ir mainījies. Par ko tie? Dabas un jūtu filozofija - tā savu dzejoļu saturu traktē pats autors.
Ies tēva pēdās
Pēc vidusskolas jauneklim vajadzēja izvēlēties turpmāko dzīves ceļu. Fizika, ķīmija viņu nevilka, gleznotājs - neiznāca. Kas atlika? Ies tēva pēdās - kļūs rakstnieks. Ne romānu - Arvīdu vairāk vilināja publicistika. Tolaik tēvs Jānis Plaudis jau bija atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā, strādāja presē, tulkoja un bija pazīstams žurnālists. Par laimi, 1949. gadā ģimeni neizsūtīja. «Jau sakravājām koferus un gaidījām pie durvīm piebraucam smago automašīnu,» atceras Arvīds. Taču tēva, bijušā leģionāra, pagātne vēl ilgi meta ēnu uz jaunekļa turpmāko dzīves ceļu. Universitāti viņš būtu beidzis ar izcilību, ja vien prakses laikā uzrakstītais būtu tapis partijiski pareizs. Bez tam universitātē uz topošo žurnālistu greizi skatījās arī tāpēc, ka viņš bija sācis pastiprināti interesēties par Austrumu filozofijas novirzienu jogu.
Tika uzskatīts, ka šī mācība - par cilvēka garīgo un fizisko pilnveidošanos, padomju pilsonim ir nevēlama un pat kaitīga. Bet Arvīdu tā ļoti pievilka. Kaut kur izlasījis šo vārdu, sāka meklēt literatūru un garīgos skolotājus. Tie bija laikabiedri, kuri ar netradicionālām metodēm meklēja un atrada ceļu uz veselību. Arvīdam tas bija svarīgi, jo jaunībā pašam bija pavārga veselība. Viņš pat bija uzskaitē tuberkulozes sanatorijā. No kādas gaišreģes jauneklis uzzināja, ka savā iepriekšējā dzīvē Indijā esot bijis šamanis un nodarbojies ar jogu. Tagad atlika tikai turpināt. Saprotams, ka draudzība ar gaišreģiem, tādiem kā Ēriks Lācis un citiem, kompromitēja studentu.
Kā visi latvieši
Notika tā, ka, universitāti beidzot, vieta presē jaunajam speciālistam neatradās. Bet viņš nezaudēja dūšu: dosies uz provinci! Tur filologu gaidīja darbs bibliotēkā. Acīgais jauneklis arī tur sastapa radniecīgas dvēseles. Tie bija ekskursiju vadītāji. Viņu darbošanās Arvīdu ieinteresēja. Sāka sacerēt tūrisma ceļvežus, un radās vēlme arī pašam apgūt šo arodu - iesākumā kā blakus nodarbi. Pēc desmit gadu nostrādāšanas bibliotēkā aizgāja uz Rīgas tūrisma biroju, kur jauno cilvēku atzina visādā ziņā par piemērotu esam. Pirmās grupiņas Arvīds aizveda tepat uz Jūrmalu, bet tad jau viņam uzticēja pavadīt ceļotājus uz tālākām pilsētām - Pleskavu, Novgorodu, Ļeņingradu. Viss redzētais iegūla ceļvežos, aprakstos presē. Bet, lai kādi ceļi veda Arvīdu prom no mājām, Latvija viņa sirdij vienmēr palika vismīļākā vieta zem saules.
Visskaistākā esot Cēsu apkārtne, kur vērojamas visas Latvijas ainavas. «Esmu dabasbērns kā visi latvieši,» apgalvo pilsētnieks Plaudis. Dzimtās zemes dabas pieminekļu pētniecība kļuva par Arvīda turpmākās darbības lauciņu. Īpaši interesanti bijis strādāt ar bērniem Pionieru pilī kā novadpētniecības metodiķim un pārzināt šo darbu arī Rīgas skolās. Sākās sadarbība arī ar Latvijas tautas dziedniekiem, kuru centieni sasaucās ar jogas filosofiju.
Atšifrē likteni
Bet kā ar maģiju - vai arī tai vēl pietiek laika? Kā citādi - ja cilvēkam ir kādas dotības un viņš ar tām var palīdzēt sev un citiem, tās jāliek lietā. Arvīds ir perfekts gaišreģis, un pie tā viņu aizvadījusi joga. Pareģot cilvēka likteni var dažādos veidos. Var zīlēt pēc rokraksta. To izdarīt nav vienkārši - paiet laiks, kamēr atšifrē cilvēka dabu. Jāņem talkā intuīcija. Arvīds pētījis daudzu ievērojamu cilvēku rokrakstus, tajā skaitā visu mūsu prezidentu. Viņš atklājis, ka Zatlers savā būtībā ir labs cilvēks, bet ne politiķis. «No šī aploka viņam jānāk ārā,» rezumē zīlnieks. Arvīds par cilvēku var pateikt arī pēc viņa roku līnijas, pēc sejas uzbūves. Tad nāk kāršu likšana, rūnu skaidrošana. Taču vislielāko nozīmi Arvīds piešķir jogai. Viņš pārliecinājies, ka ar tās palīdzību var izārstēt pat vēzi, izkaisīto sklerozi un citas it kā neārstējamas slimības.
Arvīds tagad, 70 gadu vecumā, var teikt, ka, pateicoties jogai, esot trīs reizes spēcīgāks nekā tad, kad viņam bijis 20. Veltīgi esot domāt, ka joga ir kāds brīnumlīdzeklis. Tas ir pareizi izvēlētu līdzekļu komplekss, kam jānododas nemitīgi. Pats Arvīds tai velta līdz divām stundām dienā: fiziskie un elpošanas vingrinājumi, attiecīga diēta. Daudz enerģijas viņš smeļas savā dārzā, kur esot 300 augu sugas: dažādas garšvielas, puķes, kas priecē dvēseli. Izārstējis arī savu bijušo sievu, kas tagad aizgājusi. «Tad jau esi iekārojams precību kandidāts,» bilstu. Bijušais kolēģis piekrīt: «Kāpēc ne, ja jūtos kā divdesmitgadīgs jauneklis?»