Atskaņojums LNO kormeistara Aigara Meri vadībā, kopā ar profesionālo pūtēju orķestri Rīga un solistiem Viesturu Jansonu (tenors) un Rihardu Mačanovski (bass) ierakstāms vēsturē ne tikai vērienīgā un vienlaikus smalkjūtīgā muzikālā lasījuma dēļ, bet arī tāpēc, ka skaudri pravietiskā latviešu lūgšana, tautas likteņopuss celts uz mūsu mūzikas galvenās skatuves.
Būtiski, ka arī turpmāk kantāte varēs skanēt daudzviet, kur tas bez ērģelēm nebūtu iespējams. Turklāt jaunajā instrumentālā pavadījuma versijā, pilnībā saglabājot partitūras saturu, uzrunā spilgtas un zīmīgas krāsas. Pat zināms dokumentālisms ieskanas timpānu klusināti draudīgajā dunā, kas atgādina kantātes pirmatskaņojuma vēsturiskajā, 1944. gada 15. marta, ierakstā caur Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas logiem dzirdamo braucošo tanku skaņas, kamēr komponiste muzicēja pie ērģelēm kopā ar Teodora Reitera kori un Operas slavenībām Ādolfu Kaktiņu un Marisu Vētru.
Lai man piedod mūzikas pārlikumu pretinieki, kuri ar zobiem un nagiem vēlas, lai viss uz mūžiem paliek neskarts. Garūtas kantātes versija ar pūtēju orķestri uzrunā tikpat spilgti kā daudzie J. S. Baha ērģeļdarbu instrumentālie pārlikumi un sniegs tai vēl intensīvāku koncertdzīvi. Starp citu, Operas akustikā daudz labāk saklausāma arī A. Eglīša dzeja. Tiesa, ne pilnībā, tāpēc būtu vērts izmantot Operas titru mašīnu.
Ar koncerta programmu kopumā LNO koris ievērojami paplašinājis savu radošo varēšanu. Tas nenotiek pirmo reizi, tomēr šoreiz īpaši pārsteidz, jo koncertā valdīja nevis operiski laicīgās kaislības - operkora dienišķā maize -, bet gan garīgums arī visaugstākās raudzes koncertmūzikā. Pārliecināja gan ekstrēmos dinamiskos un kultūru kontrastos satriecošais Gijas Kančeli sēru veltījums Dixi, gan Džona Tavenera Svyati ekstātiskā kora a cappella meditācija ar dziļi reliģiozi personificētu čella solo kā priestera vai pat Jēzus balsi. Maksima Beitāna emocionalitātei gan traucēja skaņas mākslīgais pastiprinājums: čellists spēlē beletāžā, bet skaņa nāk... no skandām skatuves malās (?!) un skan atsvešināti. Bet atpakaļ pie Operas kora: ir lieliski, ka tas var vairāk, nekā zinājām pirms tam. Turklāt nevis sacensībā ar Valsts akadēmisko kori Latvija vai Latvijas Radio kori, bet gan ar savu īpašo, tipiski vokālo skaņu, kurai pietiek spēka piepildīt Operas pasauso akustiku. LNO kora koncerti jau kļuvuši par ikgadēju tradīciju.
Vai vajag paralēli lielajai izrāžu darba slodzei par visu vari «lauzties» mūsu izcilo koncertkoru repertuāra dārziņā? Varbūt arī koncertos apliecināt savu identitāti - operrepertuāru, kurā nepārspēs neviens cits? Pašu mūziķu domas par to dalās, taču es esmu klausītāju pusē, kuriem ir tiesības par to pat neaizdomāties un vienkārši baudīt.