Visos uzņēmējdarbības segmentos cenu nosaka piedāvājuma un pieprasījuma attiecība, un savstarpējā konkurence, izņēmums ir tikai valsts monopoli. Jebkāda valsts iejaukšanās uzņēmumu un klientu attiecībās ir bīstama. Latvijā ir bijušas debates par to, ka valstij vajadzētu noteikt to, cik lielu uzcenojumu drīkst uzlikt veikali preču piegādātāju cenām, ir bijušas diskusijas par to, ka valsts varētu noteikt mācību grāmatu cenas, bet viss palicis tikai runu līmenī, un tas arī ir loģiski, jo tirgus ekonomikā valsts iejaukšanās nav racionāla.
Jūs gribat teikt, ka citu valstu pieredze ātro kredītu procentu griestu noteikšanā, uz ko arī atsaucas Daniels Pavļuts, norāda, ka pārkāptas valsts pilnvaras?
Iejaukšanos ātro kredītu nozarē izvēlējušās tikai dažas valstis, citās politiķi un lēmumu pieņēmēji saprot, ka cenas noteikšana nes līdzi ļoti daudzas konsekvences, kas ir bīstamas. Piemēram, ja cenu nosaka par zemu, tad krītas pakalpojumu kvalitāte un tas veicina nelegālā tirgus attīstību. Pērn Latvijā 175 tūkstoši cilvēku izmantoja nebanku aizdevēju pakalpojumus. Tas ir pietiekami daudz, lai valsts nevarētu pateikt, ka šis pakalpojums būtu aizliedzams. Ja pieprasījums ir, tad piedāvājums būs vienmēr. Bet vai nu legālajā, valsts uzraudzītajā tirgū, vai nelegālajā - tas atkarīgs no valsts pieņemtajiem lēmumiem.
Tātad, ja EM turpinās virzīt procentu likmju griestu noteikšanu, jūsu asociācija saglabās nostāju pret?
Protams, būsim pret un aicinām arī citus uzņēmumus saprast, ka šis ir tikai pirmais solis valsts centienos regulēt cenas. Ja tas izdosies, tad valsts varētu gribēt regulēt cenas arī citās nozarēs. Turklāt piedāvājums, ar kādu šobrīd nākusi EM, paredzot ļoti sarežģītu, saliktu procentu likmi, nozīmētu to, ka ātro kredītu pakalpojums vairs neeksistētu.
Ja cilvēks no ātro kredītu devēja aizņemtos 50 latu uz divām nedēļām, cik viņam būtu jāatdod saskaņā ar EM piedāvāto procentu likmi?
EM piedāvā, ja aizdod 50 latu uz divām nedēļām, tad var prasīt procentu likmi 27 santīmi. Tāda likme nenosedz vispār nekādas administratīvās izmaksas, jo uzņēmējiem nodokļi jāmaksā, kā arī administratīvās izmaksas un licences maksa jāsedz.
Kāda patlaban ir vidējā procentu likme, ko prasa ātro kredītu devējs?
Šobrīd, aizņemoties 100 latu uz 30 dienām, vidēji procentu likme ir 10 latu, bet iespējamas atšķirības. Svarīgs faktors ir arī tas, uz cik ilgu laiku cilvēks naudu aizņemas.
Vairāki jūsu nozares uzņēmēji teikuši, cilvēkiem jābūt ļoti piesardzīgiem, lai nenotiek tā, ka uz viņu vārda, izmantojot viņu datus, cits paņem ātro kredītu, to neatdod un atstāj vienīgi saistības.
Krāpšanas gadījumi ir bijuši, to neviens nevar noliegt, bet, lai varētu ātro kredītu paņemt uz citas personas vārda, jāzina ne tikai vārds, uzvārds, personas kods, bet arī dati, kas nodrošina pieeju internetbankai. Ja personas kods tiešām tiek prasīts daudzviet, tad piekļuve internetbankai ikvienam cilvēkam būtu jāglabā tikpat rūpīgi kā naudas maks. Protams, no noziedzīgiem nodarījumiem neviens nav pilnībā pasargāts, turklāt ir arī ļoti vieglprātīgi cilvēki, kuri ikdienā neuzmana savus internetbankas piekļuves datus.
Nebanku aizdevēji kredītņēmēju maksātspēju daudzos gadījumos joprojām nepārbauda?
Pamatā maksātspēja tiek pārbaudīta, un vairāk nekā puse ātro kredītu prasījumu tiek atteikti.
Tātad cilvēki ar zemiem ienākumiem, kuri Dienai un citiem medijiem stāstījuši, ka ātrajos kredītos bez problēmām aizņēmušies ļoti daudz naudas, bet nezina, kā to atdod, jūsuprāt, nestāsta patiesību?
Šie atsevišķie stāsti medijos atbilst patiesībai, bet rodas jautājums, kāpēc šiem konkrētajiem cilvēkiem, kuri par savām nedienām stāsta žurnālistiem, tāda situācija izveidojusies. Pamatproblēma, kas bija un joprojām eksistē, bet kuru LNKA biedri vienojušies kopīgiem spēkiem risināt, ir tā, ka aizdevējiem nav pieejami dati, vai šis kredīta prasītājs ir vai nav aizņēmies vēl pie kāda aizdevēja.
Vai LNKA biedriem ir pieejami dati, piemēram, par kredītņēmēja atalgojumu?
Nē, valsts iestādes mums nenodrošina pieeju tādiem datiem, bet esam šobrīd vienojušies, ka LNKA biedri savās mājaslapās ieviesīs sadaļu, kurā kredīta prasītājiem būs jānorāda savi ienākumi.
Tomēr to pārbaudīt nevarēsiet. Teorētiski arī bezdarbnieks var ierakstīt, ka saņem algu 1000 latu mēnesī.
Tiesa, bet cilvēkam pašam jāuzņemas atbildība, vai viņa sniegtā informācija ir pareiza, un mēs nevaram domāt, ka visi cilvēki melo.
Protams, nevaram, bet teorētiski tāda situācija, kad uzrāda nepatiesus, daudz augstākus ienākumus, pastāv.
Jā, jāpiekrīt, ka nebanku kredītdevējiem šobrīd nav iespēju cilvēka ienākumu līmeni pārbaudīt, jo Valsts ieņēmumu dienests vispār nevienam nenodrošina pieeju saviem datiem, arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra datus nedod. Domāju, ka situāciju varētu atrisināt valsts koordinēta Kredītbiroja izveidošana. Protams, jāņem vērā, ka summas, ko mēdz aizņemties ātrajos kredītos, ir nelielas, līdz ar to nebūtu adekvāti prasīt no cilvēkiem pierādījumus par īpašumiem, kā arī ļoti detalizētu ieņēmumu un izdevumu sadalījumu. Nav piemērojami vienādi nosacījumi maksātspējas pārbaudei ātro kredītu devējiem un bankām, kas aizdod, piemēram, 100 tūkstošus latu.
Vai bankas ar nebanku kredītdevējiem sadarbojas, ļauj iepazīties ar viņu rīcībā esošajiem datiem par aizņēmēju saistību apmēru?
Nē. Patlaban esam vienojušies par datu apmaiņu tikai savas asociācijas iekšienē. Piemēram, ja redzēsim, ka cilvēks jau aizņēmies naudu pie diviem aizdevējiem, tad, visticamāk, trešo kredītu viņam vairs neizsniegs. Asociācija apvieno mazliet vairāk nekā 80% aizdevēju tirgus, tātad mazliet mazāk par 20% paliks ārpus datu apmaiņas. Tāpēc pilnībā nevar izslēgt to, ka cilvēks aizņemsies naudu pie vairākiem aizdevējiem.
Kā jūs komentētu ekonomikas ministra Daniela Pavļuta apgalvojumu par draudošo ātro kredītu burbuļa risku?
Mēs esam ļoti apbēdināti, ka ekonomikas ministrs nāca klajā ar paziņojumu, ka ātrie kredīti var izraisīt burbuļa risku. Ātro kredītu portfelis ir tikai 7,6% no visiem aizdevumiem. Tātad pat teorētiski nevar saskatīt burbuļa risku. Pieļauju, ka pastiprinātu uzmanību nebanku aizdevējiem šobrīd pievērš tāpēc, ka nebanku kredītdevēji sāka veidot spēcīgu konkurenci komercbankām. Ir skaidrs, ka tieši komercbanku lobijs ļoti atklāti sācis cīņu par ātro kredītu nozares likvidēšanu. Tā ir cīņa par tirgus daļu. Nozares ministram tā vietā, lai domātu par to, kā likvidēt ātro kredītu nozari, būtu jāsaprot, ka iedzīvotājiem šie aizdevumi ir vajadzīgi.
To, vai banka uztver nebanku kredītdevējus kā savus konkurentus, Diena šopavasar jautāja SEB bankas prezidentam Aināram Ozolam, kurš atbildēja, ka nē, neuztver, jo banku klientiem nav problēmu saņemt ātru aizdevumu savā bankā.
Runa ir par summu, ko aizņemas. Ja cilvēks grib aizņemties piecus latus uz pāris dienām, tad neies uz banku. Galvenais, ka būtu jābūt vienādiem spēles noteikumiem visiem tirgus dalībniekiem. Ja EM ierosina neizsniegt ātros kredītus no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā, pat neskatoties uz to, ka patlaban no 12 naktī līdz septiņiem rītā kredīti netiek izsniegti, tad šādam aizliegumam jāattiecas arī uz overdraftiem un kredītkartēm, jo aizdevums ar overdraftiem un kredītiem ir vēl ātrāks.
Turklāt lielākā daļa kredītu tiek izsniegti darba dienas laikā, pēc astoņiem vakarā tikai neliela daļa. Tāpēc ierosinātais aizliegums neizsniegt kredītus no astoņiem vakarā līdz astoņiem rītā ir populistisks, jo tirgus jau pats visu sakārtojis.
Bieži dzirdēts par cilvēkiem, kuri, vēlu vakarā atrodoties izklaides vietās, alkohola reibumā grib aizņemties naudu, lai svinības turpinātu. Jādomā, gluži bez pamata stāstītais nav.
Jā, bet, pamatojoties uz atsevišķiem gadījumiem, pieņemt lēmumu, ka pakalpojums jāaizliedz, nav pareizi.
Daudzi jūsu asociācijas biedri ir samērā nesen dibināti uzņēmumi. Ar kādu biznesa pieredzi viņi ienāca ātro kredītu nozarē?
Domāju, ka šo pakalpojumu ir atnesušas XXI gadsimta informāciju tehnoloģijas. Līdzīgi kā Latvijā, nebanku kreditēšana attīstījusies arī citās Eiropas valstīs.
Prasītais pamatkapitāls 300 tūkstoši latu ir liela summa, tas nozīmē, ka uzņēmējiem, kuri šajā nozarē sāka darboties, vajadzēja būt finansiālajiem līdzekļiem.
Pirmie uzņēmumi izveidojās pirms gadiem 5- 6, licencēšana, kas noteica, ka nepieciešams 300 tūkstošu liels pamatkapitāls, tika ieviesta 2011. gadā. Iespējams, vairākiem uzņēmumiem jau bija izveidojušies peļņas uzkrājumi.
EM rosinājusi arī ātro kredītu reklāmas ierobežojumus. Nevar noliegt, ka reklāmas tiešām ir ļoti pamanāmas.
Tas tāpēc, ka nozare ir jauna un uzņēmēji cīnās par vietu tirgū, izmantojot arī reklāmu, kas ir dārgs mārketinga instruments. Gribu uzsvērt, ka nav pamata vienas nozares reklāmas ierobežot, citas ne, jābūt vienādiem spēles noteikumiem visiem. Saprotams, ka reklāma nedrīkst būt maldinoša. Reklāmai jāļauj skaidri apzināties, tieši kas tiek reklamēts.
Tātad nesaredzat neko kritizējamu tajā, ka cilvēkiem, kuri ņēmuši ātro kredītu, piešķir biļeti uz koncertu vai citu bonusu?
Mārketinga līdzekļi daudziem uzņēmumiem ir ļoti līdzīgi, tāpat rīkojas arī, piemēram, bankas.
Jūs darbojaties biedrībā Latvijas attīstībai, kuras vadītājs Einars Repše paudis gatavību veidot politisku partiju. Jūs partijā iesaistīsieties?
Tad, kad šis jautājums būs dienaskārtībā, tas tiks vērtēts. Šobrīd politiskās darbības man nav.