Šodien viss ir mainījies un skaņu pastiprinošas ierīces izmanto ne vien teātros un vecās, speciāli būvētās koncertzālēs, bet arī baznīcās, un baznīcu telpu svinīgais interjers ar svētbildēm, svečturiem un altāri, kas iedveš bijību, kalpo drīzāk noskaņas radīšanai, nevis lai nodrošinātu skaņas viļņu netraucētu nokļūšanu līdz klausītāja ausij.
Uzstāties baznīcā sen vairs nav nekas neparasts arī tad, ja nedziedi baznīcas korī vai neesi ērģelnieks. Kopš pagājušā gadsimta visvairāk un daudzveidīgāk izmantota Rīgas Anglikāņu baznīca, kur kopš astoņdesmitajiem gadiem notikuši Bilžu koncerti un ballītes, pēdējos gados arī Skaņu meža organizētie smagās avangarda ģitārmūzikas koncerti. Pirms dažiem gadiem Pēterbaznīcā bija pianista Uģa Krišjāņa koncerts, kurā piedalījās El Mars un Gustavo. Koncertos uz visas Latvijas baznīcām ik gadu ap Ziemassvētkiem dodas veseli popmūzikas zvaigžņu kolektīvi, bet šos vismaz tematiski laikam nevar pieskaitīt pie dievnamu netradicionālas, pēc daža ortodoksālāka kristieša domām, iespējams, ķecerīgas, pieskandināšanas ar tādām dziesmām kā, piemēram, Ghosts (Spoki), lai arī tā būtu par atbrīvošanos no spokiem.
Goran Goras jeb Jāņa Holšteina-Upmaņa koncerts Rīgas Domā 21. februārī pirmoreiz droši ver arī šīs 800 gadu vecās baznīcas durvis, jo akcijā Mans Doms, kurā Jānis iecelts par Rīgas Doma vēstnieku, vairāku gadu garumā paredzēti daudzi un dažādi ar baznīcu tieši nesaistīti kultūras pasākumi. Tad nu šajā projektā pirmajam vārds tika dots Jānim, lai pilnā garumā atskaņotu pagājušā gada nogalē iznākušo trešo albumu Hold Me Close When It Comes, kas ierakstīts, atsakoties no iepriekšējiem elektroniskajiem eksperimentiem un paļaujoties tikai uz akustisku skanējumu. Baznīca nebija pārpildīta, bet brīvu sēdvietu, no kurām būtu ne vien dzirdams, bet arī redzams koncerts, nebija. Pa labi vai pa kreisi no improvizētās skatuves esošajos solos sēdošie ieguva iespēju atrasties gandrīz tik tuvu kā citkārt nesasniedzamajās aizkulisēs, toties viņiem tika laupīts ne vien skatuves pretskats, bet arī perfekta skaņa, kuras plūsma no skaļruņiem pilnīgi loģiski bija baznīcas izejas virzienā. Šo būtu ieteicams paturēt prātā, ņemot vērā, ka koncerti Doma baznīcā vēl notiks.
Jāņa jaunās akustiskās dziesmas baznīcai labi piestāv un skan labi. Izraudzītais pavadošais sastāvs ir perfekts, un, par spīti tam, ka koncerts notiek tik svinīgā vietā kā baznīca, atmosfēra šķiet kā omulīgā mājas ballītē. Galvenais varonis vienīgais spēlē akustisko ģitāru un vajadzības gadījumā to pirms kārtējās dziesmas spēlēšanas nesteidzīgi noskaņo. Ja ierakstā Jānis pats spēlē arī klavieres, tad koncertā, kā orķestrī pacietīgi gaidot savas partijas, par tām atbild augšminētais meistars Uģis Krišjānis.
Tikpat pacietīgi aizmugurē savus mirkļus gaida basists Valters Sprūdžs, bet visu laiku darbībā, ar slotiņām maigi glāstot bungas, sitot pa koka kastīti vai spēlējot metalofonu un baznīcas akustiskajā telpā panākot tādu kā palēninātu iepriekšējo gadu dziesmas The List versiju, ir bundzinieks Mārtiņš Miļevskis. Lai iedziedātos tikai nepieciešamajās vietās, it kā viegli un nepiespiesti sajūtot, ka tieši šis ir tas īstais brīdis, tāpat visu koncerta laiku līdzās viņam sēž un skatu krāšņo Kate Pāvula no meiteņu grupas Sus Dungo. Trompetisti Normunds Grīslis un Uģis Grīsniņš-Grīslis kā kareivji ierodas un nostājas priekšā, lai iepūstu taurēs, tikai uz savu parādi, tāpat kora Balsis dalībnieki pilnās Latvijas ziemas uniformās pēc mežmalā piestājuša klases ekskursiju autobusa principa - puiši pa labi, meitenes pa kreisi -, lai klausītājam panāktu nepārprotami nojaušamu stereoefektu.
Baznīca ir ieņemta! Kurš nākamais? Gribētos dzirdēt arī kādu populāru mūziķu koncertu, kurā tiktu izmantoti nevis mikrofoni, bet baznīcas akustiskās iespējas.