Aizvadītajā darba nedēļā publiskas histērijas līmenī tika aktualizēta gan tēma par to, ka jaunajam Ministru prezidentam Mārim Kučinskim Eiropā «nav politiskās aizmugures vai jumta», kā to daiļrunīgi raksturoja viena no televīzijas žurnālistēm, gan izdevuma Politico vērtējums, ka Latvijas premjerministrs ir ar viszemāko ietekmi šīs nedēļas Eiropadomes sēdē, salīdzinot ar pārējiem Eiropas Savienības valstu līderiem. Tie ir fakti, kas ir nepatīkami, taču, raugoties objektīvi, neliecina ne par kādu pasaules galu. Tāpēc vismaz es vairāk satrauktos par savu kolēģu rīcību, uz to pārmēru fokusējoties. Nepietiek ar to, ka moka mazvērtības kompleksi, klāt nāk arī izteikts mazohisms - baudas gūšana no sevis (savas valsts) publiskas šaustīšanas? Vai te ir vērojami klajas propagandas darba elementi, kad esošais premjers jau pirmajās dienās apzināti tiek konfrontēts pret priekšgājējiem, tā liekot saprast, kam bijis svars un teikšana, kam nav?
Vispirms par Politico grafiku. Skaidrs, ka vienmēr būs tā, ka kāds ir pirmais, kāds pēdējais. Un kāds gan brīnums, ja lejasgalā šoreiz ticis nepilnu nedēļu kā amatā stājies premjers no valsts, kura arī ekonomiski ir no vājākajām? Jā, varbūt ar laiku ir izredzes vienu divus apsteigt, bet... ko tas maina? Vai Dombrovskis kā premjers bija starp ietekmīgākajiem Eiropā, kad te viss juka un bruka? Un Straujuma? Nē taču, lai arī kā mums brīžiem gribētos sevi piemānīt.
Un ko gan daudz maina tas, ka Liepājas partija vai Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), ko pārstāv Kučinskis, nav noslēgusi sadarbības līgumu ne ar vienu no Eiropas lielajām politiskajām grupām? Tiešām kāds iedomājas, ka ar to mēs vairāku simtu eiroparlamentāriešu grupā automātiski būtu vienlīdz ietekmīgi kā tur visplašāk pārstāvētās valstis? Nebūsim naivi. Ja arī Eiropas līmenī varam ko ietekmēt, tad vienīgi gadījumā, ja mūsu politiķi atliek malā ierasto politisko greizsirdību un nenovīdību un visi kopā koncentrējas uz konkrētu Latvijai būtisku jautājumu risināšanu. Premjerministrs, Saeimas priekšsēdētāja, Valsts prezidents pēc izveseļošanās, visi ministri, ārlietu resors, vienlaikus arī meklējot sabiedrotos gan Baltijas valstu, gan Austrumeiropas mērogā. Pretējā gadījumā jārunā par to, ka vājš mums nevis premjers (jo viens tāpat nav karotājs), vāji esam mēs visi. Īpaši tie, kas provocē politisko šķelšanos vai par to jūsmo. Un tad gan ir pamats satraukties, jo tas ir jautājums par līdzatbildību. Bet tad atkal - risinājums ir nevis skaļās žēlabās un pelnu bēršanā sev un kaimiņam uz galvas, bet gan pragmatiskā situācijas izvērtējumā un mērķtiecīgā rīcībā.