No Ināras pēdējās skolas dienas fotogrāfijas raugās vienkārša provinces meitene, kas ne ar ko īpašu neatšķiras no savām vienaudzēm. Pagājuši 45 gadi, un tikko senioru kārtā iegājusī Ināra smej: «Mans Jānis, paraudzījies šajā fotogrāfijā, dziļdomīgi novilka: hm, interesanti, ko es tevī toreiz saskatīju?» Visticamāk, Jānis izredzētajā meitenē saskatīja labestību, mērķtiecību un jūtīgo, emocionālo dvēseli. Abu laulības stāžs ir 40 gadi, un Ināra atklāj: «Es visu mūžu mācos. Mani skolotāji ir visdažādākie sastaptie cilvēki, jo katrs ar kaut ko esam bagāti un likteņa apdāvināti.»
Dienesta romāns
Pēc Latvijas universitātes beigšanas Ināra 20 gadus strādāja Bioloģijas fakultātē par informatori: «Tagad vairs tādas darba vietas nav, bet toreiz mans pienākums bija bibliotēkās sameklēt mācību spēkiem nepieciešamo zinātnisko literatūru. Gādāju grāmatas arī jaunākajam zinātniskajam līdzstrādniekam Jānim Vizmam. Viņam toreiz vajadzēja laborantu, man - darbu. Pēc tam ar Vissavienības volejbola izlasi aizbraucām kopā uz Erevānu, atgriezāmies un rudens pusē apprecējāmies. Dienesta romāns.» Tincināta par ilgas kopdzīves noslēpumu, Ināra nosaka: «Ir jāsaprot, ka vīrietis nav ne labāks, ne sliktāks par sievieti. Viņš vienkārši ir citāds, un nevajag mēģināt viņu pārtaisīt. Ja spēsi tuvo cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir, kopā būsiet ilgi.»
Ināra ir vienkārša un tajā pašā laikā sievišķīga eleganta. Klasisks tērps, sudraba rotaslietas, klusa balss, mirdzums acīs un smaids sejā. Viņa izstaro mieru un labestību. Atzīst, ka laiks aizgājis nemanot. Dēlam Tomam jau 37 gadi, mazdēlam Emīlam būs trīs, un viņš iztaujā opi: «Kāpēc Dieviņš debesīs dzīvo tik augstu? Vajadzētu viņam iedot lielas trepes, lai kāpj lejā pie mums.» Opis skaidro: «Mazdēliņ, Dieviņš jau nav tikai debesīs, viņš ir katrā no mums.» Ar tādu gaišu apziņu dzīvo gan Jānis un Ināra, gan Toms ar sieviņu Santu un mazo Emīlu.
Jāmācās klusēt
Jānis 20 gadu strādāja Gaiļezera slimnīcā, pēc tam kā ārsts un fizioterapeits sāka strādāt ar sportistiem. Tikai šogad pirmo reizi Jānis un Ināra kopā ar draugu pāri aizbrauca uz Itāliju. Ināra jūsmo par Alpiem, Grācu, Venēciju, un nu jau ceļošanas āķis lūpā. Taču savā dziļākajā būtībā abi esot mājas cilvēki. Ināra stāsta: «Vairāk esam mājās sēdētāji, grāmatu lasītāji. Mums nepatīk ļaužu burzma. Ziemassvētkos atnākam no baznīcas, kopā paēdam svētku vakariņas un baudām mieru.» Inārai pat nepatīk garas brīvdienas: «Gribu uz darbu, kur atnāk manas sievas, runājam, vērtējam, spriežam.» Ināras lolojums ir uzņēmums Tīnes. Viņa uzskata, ka neesot apveltīta ne ar vadītājas dotībām, ne īpašu uzņēmību, taču, kad 90. gadu sākumā viss juka un bruka, bija jādomā, kā tālāk dzīvot. Ināra nolēma likt lietā savu adīšanas patiku. No tēva Inārā iedzimis pedantisms un kārtības mīlestība: «Cik sevi atceros, vienmēr kaut ko adīju. Man vienmēr patikušas sievišķīgas lietas. Biju ķerta uz kursiem - adīju, izšuvu, nodarbojos ar daiļdārzniecību. Ēst gatavošana gan nav mana iecienītākā nodarbošanās. Taču mums ir kārtīgi latvieši vēderi, pie sirds iet vienkārši ēdieni - kartupeļi, karbonāde.»
Kaut kā nemanot izauga Ināras un Jāņa dēls Toms. Nekādus īpašus audzināšanas paņēmienus Ināra neatklāj: «Es viņu nedevu ne bērnudārzos, ne svešiem cilvēkiem. Visur staipīju līdzi. Tagad Toms apprecējies, dzīvojam vienā mājā, bet katram atsevišķa saimniecība. Dzīve mani iemācījusi - bērns nepieder mātei. Atnāk mājās dēla mīļotā sieviete, un tev jāmācās klusēt un nebāzties, kur nevajag.»
Kā apaļš desmitnieks
Lielāko Ināras dzīves daļu joprojām paņem darbs, sirdij tīkams un prātam nepieciešams. «Tieši pirms 20 gadiem aizgāju no darba Bioloģijas fakultātē, jo jutu, ka pamazām pārklājos ar putekļiem, ierūsēju.» Lēnām Ināra pulcēja ap sevi adītājas mājražotājas. Likteņa ironija - cimdi, ko Inārai jaunībā vismazāk patika adīt, tagad gluži otrādi - viņai ļoti patīk. Tīnes produkcijas klāstā ir cimdi, zeķes, džemperi, cepures, šalles. Gadiem ejot, Tīnes augušas un veidojušās, tagad jau savus ražojumus eksportē uz pasaules valstīm. Ināra nevar nobrīnīties, ka cimdus, piemēram, visvairāk iecienījuši japāņi, bet kādā seminārā Lietuvā vietējās adītājas ķertin izķērušas līdzatvestos Tīnes darinājumu paraugus. Tas - apbrīnojamās kvalitātes dēļ. Valdziņš pie valdziņa, visi vienādi kā ūdens piles, krāsas kā pielaulātas cita citai. Ināra saka: «Tīnēm ada sievas no visas Latvijas. Es esmu nejauka. Te draugu būšanas nevar būt - prasības ir augstas. Taču mēs esam kopā ne tikai darbos. Vecuma gados cilvēks nereti paliek gluži viens. Rīgā atbraukusi, katra adītāja grib parunāties, bēdas un priekus izklāstīt. Jāuzklausa.» Ināra lepna, ka ilgi lolots, gluži kā pašas bērns, ir skaistais firmas veikals Tīnes Vāgnera ielā: «Tas mums nāca ilgi, bet tagad atzinība silda. Prieks, ka Ziemassvētku veikala skatlogs atzīts par skaistāko pilsētā, ka esam uzslavēti kā Latvijā labākie tirgotāji un uzteikti arī par latviešu valodai draudzīgo vidi. Tas ir kā skolā ar darbu iegūts apaļš desmitnieks!»
Ināru senioru kārtā grūti ieskaitīt. Joprojām viņai ir spēks un interese darīt to, kas sirdij tuvs: «Iedomājies - 90 gados sirma kundze man uztamborē pilnu kasti ar baltiem eņģeļiem! Viņas meita saka - varat viņai nemaksāt, galvenais, ka mammai atgriezies dzīvesprieks, stipri uzlabojusies veselība, jo viņa jūtas vajadzīga. Manas sievas izstaro baltu enerģiju un labestību. Arī viņas ir manas skolotājas.» Ināra pateicas Dievam par katru skaisti nodzīvotu dienu, par to, ka mīļajiem viss labi, par to, ka veselība turas: «Es savā ārējā izskatā neko neuzlaboju, neko nesavelku. Un savām sievām neļauju teikt: ak, es tik veca!... Ja ielaid šo domu sevī, tad grūti vaļā tikt. Bieži domāju - mēs, latvieši, visu sākam ar noliegumu. Piemēram: vai tu man NEvari palīdzēt… Tas «ne» ir jāaizmirst! Pasaule ir skaista un dzīve brīnišķīga. Priecāsimies, kamēr varam, iesim un brauksim, kamēr tas iespējams. Mums katram ir par ko pateikties Dievam, tāpēc ikvienam novēlu - Priecīgus Ziemassvētkus, un tādi tie arī būs!»