Jau agri no rīta apmetnē ienāca daži čekas virsnieki un civilpersonas, viņus bariņos apstāja ieslodzītie un uzdeva dažādus jautājumus. Viņi paskaidroja, ka mēs šeit tiksim nometināti.
Irbitas apgabals esot ļoti labvēlīgs: auglīga zeme, pārtikuši cilvēki, daudz mežu, bagāti ūdeņiem, arī medījumu ir daudz, klimats ļoti labs un veselīgs.
Grūti pateikt, kādā nolūkā viņi to stāstīja, jo labi zināja, ka visu laiku būsim ieslodzīti nometnē, bet darbā - norobežotā platībā zem stingras apsardzes. «Solis pa labi, solis pa kreisi - bēgšanas mēģinājums, šauj bez brīdinājuma.»
Viņus apstāja dažādi speciālisti un piesolīja savus pakalpojumus. Tā kāds igauņu lauksaimnieks stāstīja, ka viņš spējīgs noorganizēt labu, priekšzīmīgu lopkopības fermu. Šiem cilvēkiem paskaidroja, ka viss būs iespējams, jo viņi paši būšot saimnieki un viņu iekšējā dzīvē neviens nejaukšoties. Nezinu, kā to varēja saprast: kā ironiju, joku vai izsmieklu.
Pēc virsnieku aiziešanas ienāca kareivji, lika savākt mantiņas un iet uz norādīto vietu, kas atradās netālu no iežogotās apmetnes. Tas bija neliels pļavas gabals, kuru no vienas puses ierobežoja mežs, bet no otras puses - sādžiņas ģimeņu dārziņi. Gar vienu malu laukumam bija saslieti ļoti gari galdi, aiz kuriem sēdēja karavīri un civilisti, bet laukumam apkārt bija nostādīti karavīri.
Tad mūs sadalīja vairākās grupās un teica, ka tiksim pārbaudīti un esot jānodod glabāšanā nevajadzīgās un neatļautās lietas: pulksteņi, nauda, vērtslietas, asi priekšmeti, naži, adatas, arī nevajadzīgās drēbes. Tie visi tikšot nodoti pagaidu glabāšanā.
Tad pa vienam vajadzēja iet pie galda, pārmeklēja kabatas, atņēma visas uzskaitītās un neuzskaitītās mantas, krāva uz galda un ar pajūgiem veda prom. [..]
Šajā sadales punktā bija tikai daļa no apcietinātajiem latviešiem un igauņiem, pārējie ar ešelonu tika aizsūtīti citur. Bija arī neliels bariņš sieviešu, vairāk par simtu, vairākums igauniešu, latvietes tikai kādas divdesmit. [..]
Kad mantas bija atņemtas, mūs aizdzina līdz tuvākajam šaursliežu dzelzceļam, lika kāpt uz vaļējām platformām, ar kurām ved kokmateriālus no meža, un vilciens devās ceļā. Ceļš gāja caur mežu, kurš bija jau nocirsts, tikai jaunaudzes vai celmi, vietām vēl gulēja sapuvuši kokmateriāli.
Mūsu cilvēki nosprieda, ka tas ir ļoti nevīžīgs darbs, bet es pie sevis nodomāju, ka pie šādiem milzu izstrādes apjomiem tie nieki vien ir. Kad bijām nobraukuši kādus 50 kilometrus, vilciens apstājās pie lielas, ar dēļiem nožogotas apmetnes. Tas bija mūsu ceļa galapunkts - lēģeris «Goreļiki».
Pie lieliem vārtiem bija sardzes mājiņa un caurlaide kā rūpnīcās. Tur stāvēja vairāki formās tērpti cilvēki, būtībā tikai formas cepurēs, apģērbti bija «pufaikās».
Starp viņiem bija arī viena sieviete, teica, ka tā ir lēģera ārste, un, mums par pārsteigumu, viņa grauza sausu maizi un mūs vēroja, viņa izskatījās vēl pavisam jauniņa.
Mūs visus izsauca pēc uzvārdiem alfabēta secībā, tad vēlreiz saskaitīja, atvēra lielos vārtus un ielaida lēģerī.
(Turpinājums 21. decembra numurā)