Kaķu krancis
Mārai acis dzirksteļo. Stāstot viņa ik pa brīdim aizrautīgi smejas. Jānis ir mierīgāks, bet labprāt papildina sievas stāstīto ar precīzām detaļām. Kad abi sākuši dzīvot kopā, jutuši, ka mājās kaut kā pietrūkst. Izrādās, gan viens, gan otrs bērnībā sapņojuši par savu kaķi, bet ne vienam, ne otram tas nav ticis atļauts. Savā jaunajā dzīvē viņi pieņēma lēmumu. Māra savā profilā Draugiem.lv ielika ziņu, un uzreiz pieteicās kāds puisis no Latgales - vedīšot vienu no kaķēniem brālēnam uz Rīgu, otru paķeršot līdzi. Mārai. Jānis atceras: «Mēs negribējām ne persieti, ne siāmieti, bet vienkārši kaķu kranci.» Māra bija iecerējusi ruduli, bet vēlā aprīļa vakarā viņa saņēma mazu pelēku tīģerkrāsas kaķenīti ar baltām ķepiņām un skaistu baltu žabo. Istabā uz grīdas nolikts, sīkais samulsis virpuļoja ap sevi. Bija iecerēts kaķenītei dot kādas slavenas popzvaigznes vārdu, bet tad, Mārai trallinot dziesmu ar piedziedājumu - tunka, tunka, vārds piedzima pats no sevis. Taču Tunkai ir arī citi vārdi - blakus apartamentos mītošā Māras vecmāmiņa Guna kaķeni mīļi sauc par Kisinku, Māras mamma Inese - par Dunku, bet, «kad mums apnīk viņas histērijas lēkmes un bļaušana, kaķene tiek apsaukta par Tunci».
Gadiem ejot, izveidojies Tunkas raksturs. Jānis smej, ka viņa esot atsitusies Mārā: «Patstāvīga, pati lemj, kur ies, ko darīs, kuram sēdēs rokās. Emocionāla, strauja, ar spējām garastāvokļa maiņām. Ļoti komunikabla. Kad pie vecmāmiņas sapulcējas visa dzimta, arī Tunka sēž uz krēsla pie galda. Kad mums uz ballīti sanāk cilvēku divdesmit, Tunka visiem pa starpu maisās.» Māra piebilst: «Es jūtu, ka Jāni viņa mīl un respektē vairāk, bet man pret to nav iebildumu.»
Mūziku netestē
Kā katram mums, arī Tunkai ir savi plusi un mīnusi. No mazām dienām viņa ir ļoti tīrīga, šajā dzīvoklī, kas ir ēnas pusē, Tunka nav ne tapetes plēsusi, ne dīvāna stūrus skrāpējusi, bet pie vecmāmiņas, kur pa sienām skraida saules zaķīši, tapetes dabūjušas krietni trūkties. Šad tad Tunka pārbauda aizkaru stiprību. Lielo palmu viņa nobeidza bez sirdsapziņas pārmetumiem. Jānis paskumst: «Toreiz vēl nezināju Ērika Hānberga atklājumu, ka puķu podā jāsasprauž iesmiņi, tad kaķis zemi nekasīs.» Vai mīnuss ir arī Tunkas neaprēķināmā spēja pēkšņi kādam iekost pirkstā? Māra samiernieciski taisnojas kaķenes vietā - tas neesot sāpīgi un nenotiek pārāk bieži. Mūzikai kaķeni nav izdevies pievērst. Taču viņa labprāt piedaloties komponēšanas procesā. Jānis stāsta: «Tunkai patīk staigāt pāri klaviatūrai, sēdēt uz stūra un skatīties, bet dziesmu testēt uz viņas es nevaru. Pret mūziku Tunka ir vienaldzīga.» Māra novērojusi, ka tīģermeitenei nepatīk agresīva mūzika un basa vibrācijas. Jānis atklāj vēl vienu Tunkas plusu: «Televizoru ieslēdzam reti, galvenokārt, kad es skatos hokeju. Ar Māru to darīt nav iespējams, bet Tunka ir cītīga hokeja fane. Kaķenei arī patīk vērot, kā strādāju pie datora. Tad viņa apsēžas aiz datora un tam pāri cieši skatās uz mani.»
Savi nekustamie īpašumi
Jānis un Māra atceras - kad ņēmuši Tunku, vecmāmiņa bijusi pretī, viņa šamējo nevaktēšot. Arī Māras mamma bijusi skeptiska. Tagad Tunka patīk visiem, bet īpaši gaidīta viņa ir vecmāmiņas dzīvoklī. Taisnību sakot, arī Jānis un Māra laimīgi, ka vecmāmiņa blakus. Gan ir kur Tunku atstāt, kad paši ilgāku laiku projām, gan dienās, kad abi aizņemti, ir kur ieskriet pusdienas paēst. Vecmāmiņas dzīvoklis ir tāds saieta centrs. Tur vairākkārt dienā ieskrien arī Māras mamma, kurai birojs blakus mājā, un Māras brālis, kurš dzīvo vienu pieturu tālāk. Jānis uzskata: «Tunka pilnībā atbilst stāstam par kaķiem, kuri saimniekiem ļauj apmesties savā dzīvoklī. Viņa ir gan šī, gan vecmāmiņas dzīvokļa galvenā saimniece.»
Vēl Jānis no sirds piebilst: «Bez Tunkas mūsu māja vairs nav iedomājama.» Māra savu mīlestību izsaka emocionālāk: «Es bērnībā vienmēr sapņoju, ka reiz atdzīvosies manas mīkstās rotaļlietas. Tagad mums ir tāda rotaļlieta - Tunka. Ir sajūta, ka viņa mūs atbalsta un žēlo, dakterē, kad apslimstam, nomierina, kad esam satraukti. Kad kaķenīte ir mājās, viņu it kā nejūtam. Taču, kad Tunka ilgāk viesojas blakus dzīvoklī, te iestājas tukšums.»