Šāds ievads rakstā par Depeche Mode (DM) koncertu nav iemaldījies nejauši, pārceļojot no auto lapām uz citai tēmai atvēlētajām. 2. martā Arēnā Rīga notiekošais darbojās perfekti salikta un labi eļļota mehānisma līmenī, ko jo labāk varēja sajust tie, kuri apmeklēja arī DM jaunākā albuma Delta Machine turnejas koncertu Viļņā pērn rudenī.
Mūžīgais trešais
Katrs iesaistītais posms darbojas nevainojami, kas šai gadījumā ir sinonīms vārdam «lieliski». Solista Deiva Gāna narkotiku problēmas, par spīti kurām Devotional turnejas koncerti deviņdesmito gadu sākumā bija izcili, sen aiz muguras, un viņš ir savā labākajā formā. Gan vokālajā, gan fiziskajā - striptīza elementi, griešanās ap savu asi ar mikrofona statīvu un dibena gorīšana joprojām izdodas tīri labi. Dziesmu autora Mārtina Gora aizraušanās ar alkoholu, kas ārpus paša muzikālā ģēnija iekšējām sajūtām arī nekad nav īpaši ietekmējusi koncertu gaitu, kopš pagājušās desmitgades arī pieder pagātnei - 2014. gada 2. marts bija viņa ierastā, bez paģirām pavadītā, labi paveiktā darbadiena - viena no trim pēdējām šajā turnejā. Endijs Flečers - mūžīgais trešais dalībnieks, par kura ieguldījumu grupas mūzikā nekad nav bijis skaidrības, - arī ir savā vietā pie sintezatora un prot pavicināt rokas īstajā brīdī vai radīt maldīgu iespaidu, ka pati vecākā dziesma koncertā - 1981. gada Just Can't Get Enoungh - ir viņa sacerēta, jo tās laikā biežāk parādās uz ekrāniem, un kāds publikā pat paceļ viņam un konkrētajai dziesmai veltītu plakātu. Divi pārējie - bundzinieks Kristiāns Eigners un Pīters Gordeno, kurš spēlē galvenās taustiņinstrumentu partijas un vienā mirklī arī basģitāru, - noteikti nestrādātu DM komandā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, ja nebūtu pietiekami labi.
Slēgto telpu tumsā Rīgā salīdzinājumā ar Viļņas parku bija krietni labāk izbaudāmas Antona Korbeina kā allaž lēnīgi skaistās projekcijas, kas ir teju vienīgais elements, kas DM koncertos mainās no turnejas uz turneju. Mums toties bija nedaudz īsāka programma - tika liegta iespēja šoreiz dzirdēt hitus Should Be Higher un Barrel Of A Gun, no Mārtina dziedātajiem numuriem Home un Higher Love tika aizstāti ar Slow no jaunā albuma, bet A Shake The Disease kā saldais ēdiens pārcelts no vidus uz beigu daļu.
Neiedragājama mīlestība
Skaidrs, ka reti kurš apmeklētājs jau decembrī izpārdotajā 2. marta koncertā redzēja DM pirmoreiz, - uz viņiem nāk kā uz pārbaudītu vērtību atkārtoti, lai dzirdētu vai no galvas zināmās dziesmas, iztālēm pavērotu savus varoņus, un nekādus pārsteigumus neviens arī negaida. DM kults Latvijā ir dzīvs jau gadu desmitiem un atšķirībā no otras mūsu topgrupas U2 viņu ieguldījums mūsdienu mūzikas attīstībā ir pamatīgs, kaut parasti modīgāk savu iedvesmotāju sarakstos skaitās pieminēt New Order (jo cēlušies no Joy Division) vai Kraftwerk (jo pirmie), nevis DM. Latviešu mīlestību pret DM nav izdevies sadragāt arī tiem masu informācijas līdzekļu darboņiem, kuriem pielipis britu preses ieradums DM uzskatāt par kaut ko nejēdzīgu - vien šlāgeristiem vāciešiem vai ilgstoši badā turētajiem austrumeiropiešiem saprotamu. Vienalga, cik labs vai drīzāk slikts būs nākamais DM albums, viņu koncerta apmeklējums atkal būs obligāts arī pēc gadiem diviem, trim vai pieciem. Jo, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, atkal ir jāiedarbina tas pats sen pārbaudītais dzinējs un noteiktu laiku jāklausās tā dziesmā, vērojot ierasto ainavu aiz krītošajām un logu tīrītāju ritmā tūdaļ aizslaucītajām lietus pilēm.