«Visiem šiem festivāliem ir daudz lielāks budžets nekā Positivus. Mums ir mazāk nekā viens miljons eiro, ko festivāls tērē māksliniekiem, bet pārējiem ir no diviem līdz pat 10 miljoniem.» Žūrija meklēja festivālu, kas «demonstrēja vislielāko izdomu, uzaicinot mūziķus», un festivālam Positivus ar savu salīdzinoši mazo budžetu tā pavisam noteikti bija vajadzīga, lai izceltos uz citu Eiropas festivālu fona. Par vēlamo uzvarētāju līdz 1. novembrim var nobalsot interneta vietnē euvoting.festivalawards.com. Labākie tiks noskaidroti svinīgā ceremonijā, kas notiks 15. janvārī Nīderlandē. Savukārt savos plānotājos var droši ierakstīt nākamā gada Positivus datumus: tas norisināsies 18., 19. un 20. jūlijā Salacgrīvā.
Ko jums nozīmē šī nominācija? Ir kādi praktiski ieguvumi?
Tas vairāk ir reputācijas jautājums - Positivus ir iekļuvis nominantu sarakstā starp daudz lielākiem festivāliem, kuru vārdi ir labi zināmi mūzikas koncertu apmeklētājiem. Kādas iespējas ir vai nav uzvarēt - domāju, ka agri vai vēlu tam vajadzētu notikt, jo mēs spējam atšķirties no citiem un būt aktuāli programmas ziņā. Mēs šo sasniegumu varam izmantot, cīnoties par grupām uz nākamajiem festivāliem. Tā, protams, ir lieta, ko mēs nekautrēsimies darīt.
Eiropas festivālu balvas paziņojumā ir teikts, ka mākslinieku atlasīšana nav viegls uzdevums, «ja simtiem citu pasākumu cenšas tevi pārspēt un atzīto mūziķu skaits sarūk». Viņu skaits patiešām kļūst mazāks?
Kļūst vairāk dažādu pasākumu un festivālu, bet galveno mākslinieku jeb hedlaineru - tie, kuri var pārdot biļetes, - skaits lielāks nekļūst, tādēļ nobukot grupas ir arvien grūtāk. Lai arī to kopumā nav maz, taču ne visas konkrētajā gadā dodas turnejā. Ir tādi laiki, kad visi festivāli saka, cik ārkārtīgi grūti ir nokomplektēt programmu, pārsvarā to saka katru gadu, bet ir reizes, kad tas ir īpaši grūti. Katru gadu koncertē vidēji kādi desmit hedlaineri, ja orientējas arī uz vecākiem vārdiem - divdesmit, un no festivāla uz festivālu tie atkārtojas. Pēdējos gados Positivus vairākus no tiem ir spējis atvest uz Latviju. Šajā ziņā mēs varam justies lepni, ka savu programmu veidojam Eiropā valdošo tendenču kontekstā.
Kāds rādās 2014. gads?
Saraksts ir ļoti garš, un iespējamie varianti izskatās daudzsološi un skaisti, jo apritē ir tik daudz grupu, lai mēs varētu cerēt, ka atkal būs labākais Positivus, kāds līdz šim ir bijis. Vēl ir ļoti agrs, un neviens nav teicis «nē».
Viens no kritērijiem nominantu izvēlē bija tāds, «ka žūrija meklē festivālu, kas demonstrēja vislielāko izdomu, uzaicinot mūziķus». Ar ko izceļas jūsu festivāls?
Mēs spējam uz vienas skatuves pulcēt diezgan atšķirīgas stilistikas māksliniekus un piedāvāt citādāku viņu uzstāšanos secību, kas neatspoguļo tradicionālo festivāla piegājienu un dažkārt pat var radīt izbrīnu - vai tiešām tas ir prātīgi? Bet mēs diezgan labi saprotam, kādu mūziku sagaida Positivus publika. Piemēram, reti kurā festivālā no sākuma spēlētu Crystal Castles, bet pēc tam - Noah And The Whale. Tāds salikums, maigi sakot, ir ļoti dīvains līdz brīdim, kad tu redzi, cik otrie pie mums ir liela grupa, kas spēj noslēgt dienu ar īstu kulmināciju. Žanrs, kurā spēlē Noah And The Whale, ir ļoti populārs, un tas dabiskā veidā liek atbilstoši sakārtot programmu.
Kāda ir Positivus publika?
Tā vēl arvien ir gatava katram koncertam veltīt īpašu uzmanību - katru koncertu uztvert kā koncertu, nevis kā vienu no grupām, kas spēlē festivālā. Ārzemēs grupas pilda fast food lomu, jo liels festivāls nozīmē pēc iespējas vairāk lielu vārdu, bet tiem atvēlētais laiks, lai publika varētu izbaudīt šo mākslinieku uzstāšanos, paliek arvien mazāk. Savukārt festivālā Positivus ir iespēja baudīt šos atsevišķos koncertus.
Turklāt pie mums cilvēki nav tik ļoti atēdušies mūziku un gaida konkrētas uzstāšanās - ja lielie mākslinieki spēlētu 45 minūšu programmu, daudzi cilvēki būtu nelaimīgi. Pie tā savukārt ir pieradusi vecās Eiropas publika, bet es domāju, ka mūsu programma var kļūt interesanta arī viņiem, jo ar ātro, masveidīgo izklaidi ir kā ar jebkuru lietu - ja tajā nav spēcīgu un atmiņā paliekošu emociju, tā ir īslaicīga.
Tas, kas notiek Eiropā, ir likumsakarība, jo pēdējā desmitgadē festivālu industrija tur piedzīvo pacēlumu, bet maksātspēja visos tirgos ir ierobežota. Starp festivāliem ir milzīga konkurence, kas ir novedusi pie tā, ka netiek domāts par to, cik forši būs uzaicināto grupu koncerti, vai programmā tām būs pietiekami daudz vietas, bet gan - sabāzt tajā pēc iespējas vairāk mākslinieku, lai afišā būtu pēc iespējas vairāk lielo vārdu. Mēs esam priviliģētā stāvoklī, jo šeit konkurence nav tik liela.
Ja parādītos spēcīgi konkurenti kaimiņvalstīs, tas liktu mainīt jūsu festivāla koncepciju?
Patlaban ne tuvu nav neviena sekotāja - ir, protams, dažādi festivāli, bet, iespējams, viss viņu budžets ir tik liels, cik mums viena hedlainera budžets. Turklāt es nedomāju, ka kaut kas strauji mainītos, ja kas līdzvērtīgs parādītos vienā vai otrā valstī, jo spēcīga konkurence ir tad, ja katru nedēļas nogali pusotra mēneša garumā mazā teritorijā notiek ļoti daudz pasākumu, kā, piemēram, Lielbritānijā vai citur Eiropā. Positivus darbojas atbilstoši esošajai situācijai. Festivāla koncepcija ir vidusceļš - tu vari gan taisīt biznesu, gan radīt pietiekami kvalitatīvu un svarīgu pasākumu.
Pirms šī gada festivāla Positivus programma Latvijas interneta vidē tika aktīvi kritizēta, bet tagad ir saņēmusi augstu starptautisku novērtējumu. Kāpēc tāda disonanse?
Iespējams, daļa, kas kritizē, šajā pasākumā vispār nav bijuši, otrkārt, Latvijā visi cilvēki jebkurā jomā ir eksperti. Ja viņi ir kaut ko redzējuši ārzemēs un ja pie mums tā nav, tas nav labi. Šogad nebija neviena hedlainera no deviņdesmitajiem, kas ir bijuši iepriekšējos gados un kas skanējuši lielākajā daļā Latvijas radio staciju. Programma bija orientēta uz cilvēkiem, kuriem populārā mūzika ir īpaša dzīves sastāvdaļa un kuriem tā neprasīja komentārus. Ņemot vērā, cik maksā biļetes uz Positivus festivālu, tas ir labākais festivāls Eiropā, kur ir tāds mūziķu saraksts un ko var dabūt par šādu cenu.
Patlaban viens no mūsu galvenajiem atskaites punktiem ir ārvalstu žurnālisti, kuri apraksta festivālu caur programmas prizmu un kuru vērtējumā mēs to veidojam pareizā virzienā. Šī atzinība ir laba reklāma, lai uz Positivus brauktu arvien vairāk cilvēku no citām valstīm. Tas ir viens no lielākajiem gandarījumiem, ja to izdodas panākt, jo ir sajūta, ka tu dari kaut ko derīgu arī valsts mērogā. Daudzi festivāli Eiropā piesaista apmeklētājus tieši no ārzemēm - mums šajā ziņā vēl ir ļoti liels potenciāls.
Tviterī jūs rakstījāt: «Es neesmu profesionālis. Pēc visiem gadiem biznesā es vēl arvien varu iemīlēties vienā grupā tiktāl, ka tas laupa laiku pievērsties citām.» Vai tās grupas cenšaties atvest arī uz Latviju?
Festivālā to var atļauties, bet to nevar atļauties atsevišķos koncertos, jo lētāk ir pašam aizbraukt uz koncertu kaut kur citur nekā mēģināt to rīkot Latvijā. Tās grupas, kuras mēs vedam uz šejieni, protams, nav tās, kuras mēs paši neklausītos, bet tās, par kurām tu spontāni aizdedzies, tās visbiežāk šeit nezina tik daudz cilvēku, lai varētu pārdot biļetes. Ir tādas lietas, uz kurām es «uzsēžos» un kuras man atņem laiku atklāt ko jaunu. Braucam skatīties dažādas uzstāšanās uz industrijas skatēm. Tur varu aiziet uz grupu, kura man patīk un kuru vienu divas reizes jau esmu redzējis, un tā vietā neaiziet uz citām. Ja ir kāda lieta, par ko tu fano, tā rada enerģiju, kas ir vajadzīga, lai kaut kas vispār notiktu.
Šogad jūs esot devies savā pirmajā «īstajā» festivāla apmeklējumā uz Glastonberiju. Kādi ir iespaidi?
Pavisam noteikti Glastonberija ir festivālu festivāls. To, ko var piedzīvot un izjust šajā pasākumā, nav iespējams gūt nevienā citā. Ja tu ar mūziku, nedod dievs, esi tādā saistībā kā es vai esi vienkārši mūzikas mīļotājs, Glastonberija ir tā vieta, kur vienreiz mūžā gribas nokļūt. Tas ir ļoti iespaidīgi un emocionāli, tādēļ nav brīnums, ka uz to tiecas tādas masas - šogad uz biļetēm esot pieteicies viens miljons cilvēku. Es nevaru teikt, ka man to izdevās izbaudīt pilnībā, jo es nedzīvoju teltī un šogad bija ļoti civilizēti laikapstākļi. Es biju tālu no tās sajūtas, kāda parasti ir pēc ļoti trakiem pasākumiem, - es esmu izdzīvojis! Vairāk uz turieni braucu tā iemesla dēļ, lai ar savām acīm ieraudzītu to, par ko tik daudz ir runāts.
Jūs aktīvi paudāt viedokli par The Killers koncerta rīkošanu, norādot, ka «koncerta rīkotāji nodarījuši kaitējumu Latvijas izklaides industrijai kopumā». Vai esat to izjutuši uz savas ādās, un vai tas var atkārtoties?
Negribu runāt par konkrēto gadījumu, bet kopumā mūsu biznesa vide ir ārkārtīgi nesakārtota, tajā nav gandrīz nekāda regulējama, spēcīgas pārstāvju asociācijas, tradīciju un pieredzes. Es domāju, ka Latvijā jebkurā brīdī ir iespējami dažādi brīnumi, jo nedarbojas filtrs, kas ļautu nošķirt vienus organizatorus no citiem - šaubīgos no pieredzējušiem. Es droši varu teikt, ka Latvijā ir iespējama situācija, ka kāds nevienam nezināms darbonis x var sākt tirgot biļetes uz kādas grupas koncertu, kas nav šīs grupas plānos, un pievilt cilvēkus.
Regulējums ir nepieciešams arī attiecībā uz drošības jautājumiem, kam ārkārtīgi lielu nozīmi pievērš pasākumu rīkotāji ārvalstīs. Dažos punktos pie mums tas ir pietiekami adekvāts, bet ne tajos, kas saistīti ar tehniskiem resursiem, - jebkurš organizators var savest uz koncertu 20 000 cilvēku un uzbūvēt tādu skatuvi, kādu grib. Šāda konstrukcija var būt bīstamāka nekā veca māja, kas var sabrukt, bet kuras gadījumā dažādas institūcijas mēģina šo risku novērst. Domāju, ka tas agrāk vai vēlāk tiks atrisināts. Tiem, kuri vēlas ar festivālu biznesu nodarboties ilgtermiņā, ir atbildības sajūta, bet ik pa laikam ir gadījumi, kuri diemžēl liek sirdij sažņaugties un brīnīties, kā tādas lietas var notikt, lai arī tas ir saprotami - šī industrija Latvijā ir ārkārtīgi jauna un niecīga, kaut spēcīgāka un sakārtotāka nekā pirms desmit gadiem, bet ne tuvu tam, kāda tā ir citās valstīs.