Vērtējot jaunas valdības (runa pat nav par pašreizējo situāciju) veidošanas raitumu, viedokļi parasti dalās divās grupās. Viena deklarē, ka jebkura aizkavēšanās veicinot «neziņu» un ir negatīvi vērtējama, otra atgādina par citu valstu (piemēram, Beļģijas, nu arī Spānijas) pieredzi un to, ka arī demisionējusī valdība turpina strādāt. Kopumā piederu otrajai grupai, tomēr dažas pazīmes - piemēram, valdības vakardienas sēdē novērotais, - liedz uzturēt šādu relaksētu attieksmi.
Piemēram, nelāgi sakritis, ka arī demisionējušajā valdībā faktiski nav satiksmes ministra, un šī pienākuma izpildītājs, iekšlietu ministrs, nespēj pilnvērtīgi «segt lauku». Tas nav pārmetums Kozlovskim, tomēr, ja aizķeršanās sākas tādos salīdzinoši sekundāros jautājumos kā Satiksmes ministrijas pārstāvju nosūtīšana darbā uz Ķīnu vai Kazahstānu, nemaz nav labi. Demisionējušās valdības dienas kārtībā sāk nonākt arī jautājumi, kas saistīti ar valsts līdzekļu izlietojumu nākamgad vai t. s. neparedzētajiem gadījumiem atvēlētās naudas tērēšana jau šogad, un var saprast, ka pašreizējais kabinets atturas lemt par tēriņiem, ar kuriem būs jāstrādā citiem cilvēkiem. Līdz ar to ļoti jācer, ka piepildīsies Straujumas vakar paustā prognoze, ka valdību apstiprinās 4. februārī. Ja «sēdēšanas uz čemodāniem» laiks ieilgs vēl vairāk, sāksies problēmas, kuras profesionālā ierēdniecība, lai cik tā mēģina uzturēt, smalki sakot, kontinuitāti, netiks galā.
Ja tomēr runājam par «neziņu», ko veicinot jaunu ministru gaidas, te, šķiet, iezīmējas dažas likumsakarības. Proti, dīdīšanās vērojama nozarēs, kuru līdzšinējais politiskais pārraugs izcēlies ar spilgtumu. Nesauksim, kā smejies, piemērus vārdā, tomēr ir jomas, kurās pašreizējais boss dziļus nospiedumus nav atstājis, toties atlika paklīst runām, ka Belēviča gaitas veselības ministra postenī varētu arī neturpināties, un nozares aprindās patiešām sākās rosība (dažāda). Otrs dīdīšanās iemesls rodas tad, ja kolorīts ir baumotais jaunais «priekšnieks». Piemēram, mājieni par Viņķeli kā izglītības un zinātnes ministri izraisījuši tādu knosīšanos, it kā rīt būtu balsojums Saeimā par Kučinska valdību ar Viņķeli tajā.
Nav pat no svara, kāds pamats šīm runām, tomēr varam secināt dažas lietas. Pirmkārt, ka Latvijas politikā nav tikai pelēcību - tā būtu labā ziņa. Otrkārt, ka ministra personībai tomēr (jo ir viedoklis, ka politisko dienas kārtību valstī diktē ierēdniecība un Brisele) ir nozīme. Savukārt tam pašsaprotami ir savi plusi un mīnusi - atkarībā no tā, kāds ir konkrētais ministrs. Tomēr kopumā sajūtu līmenī liekas, ka «neziņa» un «nervozitāte» vairāk vērojama nozarēs, kas jebkurā gadījumā ir sarežģītu izmaiņu priekšā.