Pļavā pie mājas ganās pieci zirgi. Divi no tiem ir Katrīnas īpašums, trīs - pieskatāmie. Cik pavisam kopā Spārītēs ir dzīvnieku, noskaidrosim uz vietas. Katrīnai šis jautājums neliekas svarīgs. Spārītes ir pasaule, kurā viņa dzīvo jau gandrīz trīs gadus.
Kā savaldīt spītnieku
Ar sievišķīgu bizīšu pinumu ap galvu, smalka auguma, smaidīga - tāda ir Katrīna. Viņa dzimusi un augusi Rīgā, ieguvusi ekonomistes izglītību un astoņus gadus nostrādājusi prestižā bankā. Savam īstajam aicinājumam dzīve Katrīnu gatavoja pamazām: «Viss sākās ar kāmīti, pēc tam bija jūrascūciņa, bet zirgi man patika vienmēr. Kad strādāju bankā Valdlaučos, man bija deviņpadsmit gadu. Negaidīti radās iespēja lēti nopirkt zirgu. Man ir superīgi vecāki, viņi mani ļoti atbalsta, un tētis man šo zirgu uzdāvināja. Ja viņš būtu zinājis, cik Grots ir agresīvs! Trīs mēnešus jātnieku klubā Fauna, kas atradās netālu no manas darbavietas, boksā devu zirgam auzas pa izgrieztu caurumu, ar burkānu vilināju pienākt tuvāk. Jebkurā izdevīgā gadījumā Grots koda un spēra, es staigāju vienos zilumos. Tikai pamazām ieguvu viņa uzticēšanos, panācu, ka varu uzlikt apaušus, izvest no boksa. No tā laika pagājuši septiņi gadi. Otrreiz es negribētu visu pārdzīvot, bet tagad priecājos par to, ko esmu panākusi, un par to, ka Grots ir mans lepnais un skaistais zirgs.»
Cits stāsts ir par Katrīnas otro zirgu Legri. Viņam bija piemetusies slimība - sprēgas. Legra saimniecei nebija laika zirgu ārstēt. Katrīna atceras: «Otru zirgu finansiāli būtu grūti uzturēt, taču gribēju Legri glābt.» Veterinārārsts teica, ka pusotru mēnesi katru dienu zirgs būs nemitīgi jāstaidzina, bet Legris negribēja ne celties, ne soli spert. «Biju nežēlīga, sitot liku viņam celties un iet. Pati migdama ciet, ziemā dienās un naktīs vedu viņu pa šoseju turp un atpakaļ. Reiz piebrauca policijas ekipāža - vai man nevajagot palīdzēt? Sēdēt Legrim mugurā nevarēju, jo viņš bija ļoti vārgs. Soļojām, soļojām, man bira asaras, jo viņam mežonīgi sāpēja kājas. Vēl arī strutas, brūces tīrīšana, pārsēju nemitīga maiņa, antibiotikas. Vai tagad pateiksiet, ka pagājušajā ziemā viņš jau dzisa laukā?»
Iemācījās slaukt kazu
Spārītēs, kur vien skaties, tur kāds mīlulis. Mums pie kājām kā sunītis trinas un labpatikā urkšķ pusotru gadu vecā peruāņu pundurcūciņa Tims. Kūtiņā blēj pirms nedēļas uz Spārītēm atvestā baltā kaza Lumia. Viņas misija - dot pienu, kas nepieciešams mēnesi vecajam jenotiņam Denam. Katrīna smej: «Es nekad nebiju slaukusi ne govi, ne kazu, bet iemācījos pāris dienās. Sēdēju blakus un lūdzos Lumiai - dod man pieniņu, bet es tev atnesīšu putriņu, saplūkšu zālīti.»
Katrīna klēpī iznes no kūtiņas četrus mēnešus veco pundurkaziņu Niku: «Holandes pundurkaziņas ir komunikablas, draudzīgas. Ja ar dzīvnieciņu no mazotnes būsi kopā, viņš būs mīlīgs.» Nika pozē fotogrāfam, bet kūtiņā skaļi blēj Lumia, kura pundurkaziņu jau uzskata par savu bērnu.
Turpat blakus atrodas pamatīgi uztaisīts degunlācīšu voljērs. Šiem skalu būda nederēs - vienā mirkli aizlaidīsies prom, jo krietna kaķa lieluma plēsēji ar svītrainajām astēm un gariem purniņiem ir kustīgi un ziņkāri nebēdņi. Atvesti uz Spārītēm trīs mēnešu vecumā, tagad jau divgadīgie delveri Maikls un Čaplins Katrīnai pa rokām vien grib dzīvot. Par dzīvnieciņu mīnusiem runājot, viņa min divus - pirmkārt, dabiskās vajadzības viņi kārto, kur pagadās, un, otrkārt, viņiem nepieciešams siltums, ziemā jānes iekšā istabā.
Stāstot par dzīvniekiem, Katrīna ved pie cita eksotiskā «eksponāta»: «Šī ir Amerika ūdele, vārdā Tomass. Pirms pieciem gadiem paziņa man piedāvāja ūdeles mazuli. Nikns tipiņš. Man viņš nekož, pieradis, bet jūs labāk roku glāstam nestiepiet.»
Tomass ir melnbalts, ar melnām apaļām actiņām, garu asti, gludu un biezu kažoku. Pasaulē ūdeles audzē kažokādām, bet šim tāds liktenis gājis secen. Ar Tomasu Pārtikas un veterinārajā dienestā Katrīna oficiāli reģistrēta kā eksotisko dzīvnieku kolekcionāre.
Drauga Jāņa darinātā voljērā mīt pasaules lielākās vāveres - divus gadus vecie stepes murkšķi Sāra un Mačo. Abi amizanti sēž uz pakaļkājām un grauž pasniegtos riekstus. Šos istabā turēt nevar, sagrauzīs visu, kas trāpīsies pa zobam. Murkšķu mīnuss - viņiem jāguļ ziemas miegs! Baltajā aukstumā saldo pārīti lūdzams netraucēt!
Ēd, guļ un kakā
Mājā mūs gaida citi brīnumi. Pa istabu tekalē skunkss Bembijs, kurš no iepriekšējās īpašnieces bija paņemts diezgan nožēlojamā stāvoklī. Tagad atveseļots, kļuvis par Katrīnas mīluli: «Daudzviet pasaulē skunksi ir populāri mājdzīvnieki. Viņus tur kaķa vietā. Bembijs ir īsts flegma, labprāt sēž klēpī, ļaujas mīļoties, kārtojas tikai savā kastītē. Nav arī jābaidās, ka bailēs skunkss uz iedomāto ienaidnieku izšļāks smirdīgo smārdu - šie mājās dzīvojošie zvēriņi tiek kastrēti. Iesaku skunksu ņemt maziņu un pašiem viņu mīļi izaudzināt.»
No vairākām siltām segām Katrīna izvīsta mēnesi veco jenotiņu Denu. Bērnelis vēl vismaz mēnesi būs jābaro ik pa divām stundām: «Man no negulēšanas jau dienas sajukušas. Pagaidām Dens tikai ēd, guļ un kakā.» Amizants skats - izmantojot situāciju, šitcu Maksis ņemas cītīgi laizīt jenotiņu, kurš kāri pieplacis knupītim.
Citā telpā atrodas skunksu pārītis, iespējams, viņiem drīz būs ģimenes pieaugums. Katrīna gan uzsver, ka ar dzīvnieku vairošanu negatavojas nodarboties, jo «zinu, ka visus mazos iemīļotu un nevienu pašu nespētu atdot vai pārdot».
Divdesmit astoņu gadu vecumā sasniegt mērķi izdodas ne katram. Katrīnas dzīves apstākļi pagaidām vēl diezgan tāli no pilsētas komforta, bet viss nāks ar laiku. Katrīna nebaidās no darba, ir gatava jauniem izaicinājumiem Spārītēs un mēģina finansiāli savilkt galus kopā: «Mana darba diena ilgst divdesmit četras stundas diennaktī bez brīvdienām un bez atvaļinājuma, bet esmu laimīga un neko nenožēloju. Jau tagad šeit iegriežas cilvēki, bet tuvākajā nākotnē es ceru atvērt mini zoodārzu. Mani dzīvnieki zinās, ka cilvēks ir viņu labdaris un aizstāvis.»
Starp citu, arī jūs, lasītāji, varat aizbraukt ciemos pie Katrīnas mīluļiem, tikai iepriekš piezvaniet - tālrunis 22157995.