Taču hokejs ir sporta veids, kas joprojām spēj sagādāt pārsteigumus arī tik rutinētiem žurnālistikas profesionāļiem, it sevišķi Latvijas izlases izpildījumā. Darba specifika nosaka tikai to, ka Māris kā rakstītājs pārsteigumus vairāk var gaidīt no spēlētājiem un treneriem, savukārt Aivaram lielākie piedzīvojumi saistās ar fanu izdarībām.
Prieki un vilšanās
Lai gan Mārim Zembergam sports nav svešs, par hokeja apskatnieku viņš kļuva nejauši. Murjāņu sporta skolu beidzis kā desmitcīņnieks, viņš izstudēja ģeogrāfus un Mārupes vidusskolā mācīja ģeogrāfiju un fizkultūru, kad viņa bijušais armijas biedrs Juris Cekuls, kurš strādāja laikrakstā Sports, uzaicinājis Māri iesaistīties laikraksta darbā. Vispirms Zembergs Sportā tika pieņemts par šoferi. Reiz 1993. gada vasarā redaktore viņam kā angļu valodas pratējam piedāvājusi pārtulkot rakstu par Artūru Irbi, kurš tajā laikā bija sācis spēlēt NHL. Māris pārtulkojis, redaktore izlasījusi un teikusi - o, tev taču ir jāraksta, nevis par šoferi jābraukā! Tā nu kopš 1993. gada rudens Zembergs ir hokeja apskatnieks.
Uz atjaunotās Latvijas pirmo pasaules čempionātu tajā gadā viņš vēl nebrauca, bet kopš nākamā, 1994. gada, ir izlaidis tikai vienu - 1996. gadā, jo toreiz bija iepazinis hokeju no skarbās puses - spēlējot Vakara Ziņu hokeja amatieru komandā, Mārim Sporta pilī ar ripu smagi salauza degunu. Žurnālista kapacitātē viņam šādas briesmas nedraudot, jo žurnālistu vietas pasaules čempionātu tribīnēs ir tuvāk zāles griestiem nekā laukumam. Arī rakstīt par mūsdienu hokejistiem esot vieglāk nekā par dažu labu padomju maķpremaķ hokeja audzināšanas sistēmu izgājušu sportistu, kurš par Zemberga uzrakstīto varējis tā apvainoties, ka nav vairs gribējis runāt ar žurnālistu. Īpaši asi varēja atbildēt Oļegs Znaroks, piemēram, 1998. gadā uz Māra jautājumu, kāpēc ar itāļiem nospēlējuši tikai 1:1, atcirtis: «Ej pats, iemet ripu, ja vari!» Pa šiem gadiem Zembergs ir ieguvis autoritāti hokejistu un treneru acīs, tāpēc tādi asumi un nesaprašanās vairs negadoties. Tomēr viņš vienmēr kā paraugu hokejistu attieksmei pret žurnālistiem min 2006. gada Turīnas olimpiādes finālu, kad somi spraigā cīņā zaudēja zviedriem 2:3. «Pēc spēles daudziem somu spēlētājiem bija asaras acīs, tomēr visas viņu zvaigznes nāca un runāja ar žurnālistiem. NHL viņiem tas ir ieaudzināts, ka ar žurnālistiem jārunā.» Pašreizējās hokejistu paaudzes saprotot jokus un neapvainojas arī par nejaušu kļūdu, piemēram, 2000. gadā Zembergs, rakstot par kādu slavenu mūsu hokejistu, laika trūkumā paļāvies uz kolēģa apgalvojumu, ka šā hokejista vecāki esot šķīrušies, un tā arī ierakstījis. «Nākamajā rītā man ģērbtuvē pirmais nāk pretī Rodžers un saka: nu tu gan dod, esi tam un tam vecākus izšķīris!» Māris atceras, ka drīz arī nācis «izšķirto» dēls un tikai smējies.
Lielāko vilšanos čempionātu vēsturē Zembergs piedzīvojis jau savā pirmajā čempī 1994. gadā Kopenhāgenā - lai gan metienu attiecība bija 63 pret 21 Latvijas labā, netika uzvarēta Šveice un Latvija netika A grupā. Tas arī Mārim bija šoks. Priecīgākais pārsteigums bija Latvijas uzvara pār Krieviju Sanktpēterburgā, kur arī veiksme stāvējusi klāt, Irbe rādījis brīnumus un nākamajā dienā kāds fans atjājis uz arēnu baltā zirgā ar Latvijas karogu rokā. Tomēr kopumā par visemocionālāko čempionātu Māris sauc Ķelni 2001. gadā, jo tad 16 000 arēnā bija 8000 Latvijas fanu un emocijas un fanu izdoma plūda straumēm. «Toreiz pat uzvilka Latvijas karogu Ķelnes rātsnamā!» atceras apskatnieks.
Vaicāts, cik mūsu hokejistiem ir svarīgs pasaules čempionāts, Māris nopūšas: «Savulaik bija ļoti svarīgs, tāpēc tagad ir skumīgi vērot, ka viens otrs atsakās spēlēt izlasē. Diemžēl tas sākās ar Dinamo izveidošanu. Hokejisti pieraduši, ka par viņiem fano visas sezonas garumā. Tie, kas spēlē Krievijas klubos, uz čempionātu raujas vairāk.» Šā čempionāta lielākā problēma - nav pārliecības par vārtsargiem. Masaļskis pēc operācijas, Jučers šosezon nav pārliecinājis, Gudļevskis ir spēlējis tikai jaunatnes hokeja līgā. Viņam šis čempionāts var būt lielā iespēja, lai gan likt viņu vārtos ir arī liels risks, saka Zembergs.
Spēle caur binokli
Man kādreiz saka - tev gan feini, tu esi visas spēles redzējis -, nosmejas fotogrāfs Aivars Liepiņš. «Patiesībā neesmu redzējis nevienu! Tam, kurš grib iejusties manā ādā, iesaku aiziet uz spēli ar riktīgu putnu vērotāja binokli un skatīties spēli tikai caur to. Man jau jāspiež tajā brīdī, kad vēl nekas nenotiek, citādi var būt par vēlu. Tātad man jājūt, ka var būt svarīgs moments.»
Fotografēšanas vietas neatkarīgi no arēnas ir augšā viducī. Interesantākas, emocionālākas bildes var iegūt pie ledus, tam atvēlēta vieta no stūra mazliet uz vidu. Jābildē cauri stiklam, kas vecākās arēnās ir tik dūmakains, ka kvalitatīva bilde vairs nesanāk. Tāpēc, ja vajag bildi ar garantiju, fotografē no augšas, bet, ja ir iespēja, tad labāk tuvāk. Bīstama var būt pārvietošanās no vienas pozīcijas uz otru, Liepiņa kolēģis no Sporta Avīzes Romāns Kokšarovs tā reiz smagi dabūjis ar ripu pa galvu.
Fotogrāfam jautrākie notikumi čempionātos parasti saistās nevis ar spēlēm, bet sadzīves apstākļiem un faniem. «Parasti čempionātos esam viena žurnālistu kompānija - es un Zembergs no Dienas un Jānis Matulis un Romāns Kokšarovs no Sporta Avīzes. It kā esam konkurenti, bet patiesībā ne, jo katrs jau var izdarīt tikai to, ko var. Tāpēc esam labi draugi, braucam un reizēm arī dzīvojam kopā.»
Interesantākais notikums ar faniem Liepiņam gadījies Maskavas čempionātā. Avīzes vadība bija izdomājusi, ka vajadzētu vienu plakātisku bildi, kurā slavenie Latvijas hokeja fani savos kreklos un krāsās stāv Sarkanajā laukumā. Idejai nebija ne vainas, bet čempionāts notika maija sākumā, kad Krievijā ir vairāki svētki. Tā kā svētku centrālā vieta ir Sarkanais laukums, drošības dienesti to šajās dienās uzmana īpaši. Patiesībā laukums uz to laiku ir slēgts, uz tā uziet varēja tikai simboliski un no viena gala.
«Sazvanīju fanus, izstāstīju viņiem ideju,» atceras Liepiņš. «Fani, protams, atsaucīgi. Satikāmies universālveikalā GUM. Viņi teica: krekli mums ir līdzi, kad vajag, tikai pasaki, uzvilksim. Taču fani savas neierobežojamās enerģijas dēļ var būt pilnīgi neprognozējami, savukārt Krievija ir Krievija, te ar drošības dienestiem labāk nejokot. Turklāt pirms gada es biju Krievijā tiesāts par strādāšanu bez oficiālas atļaujas, tātad tas, ka biju dabūjis vīzu, jau bija brīnums. Juzdams, ka var būt ziepes, biju sagatavojis kameru ātrajā režīmā, 10 kadru sekundē, lai varu pāris sekundēs dabūt bildi... Aizgājām uz Sarkano laukumu, tur nebija daudz cilvēku, teicu faniem, lai nu velk kreklus un cepures. Šie arī vilka, bet tad pamanīju, ka tie trakie rullē vaļā arī savus plakātus! Saucu, lai viņi tos liek nost, bet viņi nedzirdēja un tik rullēja. Protams, aurojošs bars ar plakātiem Sarkanajā laukumā nepalika bez ievērības - paguvu nospiest tikai dažus kadrus, kad mēs jau bijām ielenkti, sajūta bija tāda, ka visi tie cilvēki, kas pirms tam pastaigājās pa laukumu, ir drošībnieki. Laimīgā kārtā mums, citam caur citu skaidrojot, kas mēs esam, izdevās uztaisīt tādu ļembastu, ka drošībnieki nezināja, pie kura gala ķerties, tāpēc, nobrīdinājuši, lai bildes nekur presē neparādās, tikai aizdzina mūs no laukuma... Tie lasītāji, kas vēlāk Dienā redzēja šo bildi, nenojauta, ka patiesībā bildēšanās nebija tik viegla un līksma, kā tajā izskatījās,» atceras Liepiņš.