Kaut arī atkarībā no tā, kurā izmeklēšanas posmā J. Gaigals sniedzis liecības, tās detaļās atšķiras, kopējā notikumu secība ir visai skaidra, un prokuratūras lēmums sniedz padziļinātu ieskatu slepkavas psihē neilgi pēc nozieguma izdarīšanas.
Slepkavība notika 2012. gada 15. maijā J. Gaigala dzīvesvietā Rīgā. Kad ap pulksten 21 pie viņa atnākusi draudzene, jaunietis bijis alkohola ietekmē - izdzēris 600-650 gramu viskija un 200 gramu šampanieša, rakstīts dokumentā. Abu starpā izcēlies strīds, kura laikā viņi viens otru apsaukājuši necenzētiem vārdiem, līdz J. Gaigals kļuvis vardarbīgs, radot meitenei smagus un dzīvībai bīstamus miesas bojājumus. To rezultātā E. Pupiņai radusies galvas smadzeņu tūska, kā arī asinis nonākušas plaušās.
Pēc tam J. Gaigals izvilcis desmit latu no E. Pupiņas maka - kaut viņš pats liecinājis, ka tā darījis, lai atgūtu parādu, jo iepriekš draudzenei esot aizdevis 20 latu, prokuratūra to traktējusi kā sīko zādzību, par ko apsūdzība celta pēc Krimināllikuma 180. panta pirmās daļas. Galvenā apsūdzība gan celta pēc 116. panta par slepkavību, kas paredz sodu no pieciem līdz 15 gadiem cietumā.
Kaut savu vainu puisis daļēji atzīst, no viņa liecībām izriet vēlme kaut nedaudz savu rīcību attaisnot. J. Gaigals liecinājis, ka viņam nevienu brīdi nav bijis nodoma nogalināt savu draudzeni, un pēdējā pratināšanas reizē puisis arī apgalvojis, ka nav iesitis viņai vairāk kā četras reizes. Arī alkoholu esot izdzēris uz pusi mazāk, nekā uzskata prokuratūra, turklāt dzert beidzis vairāk nekā sešas stundas pirms notikušā.
Pirms tam sniegtajās liecībās aina gan ir nedaudz citāda. Ar E. Pupiņu viņi bijuši pazīstami aptuveni trīs mēnešus - kā jau iepriekš izskanējis, iepazinušies internetā, sarakstoties portālā Draugiem.lv. Laikā, kad notikusi slepkavība, J. Gaigals esot atradies liela stresa stāvoklī - topošajam juristam bija jāaizstāv diplomdarbs, kā arī stresu radījušas kredītsaistības, kuras viņš uzņēmies, bet naudu iztērējis nelietderīgi. Dienā, kad notika slepkavība, viņš ar īsziņām sarakstījies ar Elīnu, aicinot viņu atbraukt ciemos, solījis arī kādu mīļu pārsteigumu, bet kādu - neatceras, jo bijis alkohola reibumā. Tomēr, kad Elīna ieradusies, izcēlies strīds, kas pārauga vardarbībā.
Uzreiz pēc kautiņa viņš nemaz neesot sapratis, vai meitene ir mirusi, nobijies par izdarīto un aizbēdzis no dzīvokļa. Kad pēc pāris stundām atgriezies un ieraudzījis meiteni nekustīgi guļam gultā, sapratis, ka viņa mirusi, un viņam esot iestājies šoks.
Ar atrašanos šoka stāvoklī viņš arī skaidrojis savas dažu turpmāko dienu darbības - kaut no malas izskatās, ka viņš mēģinājis slēpt pēdas, J. Gaigals apgalvo, ka nemaz neesot īsti sapratis, ko dara. Viņš sakopis asiņaino dzīvokli, novilcis savas asiņainās drēbes un ielicis tās veļas mašīnā. Pēc tam no jostasvietas uz leju izģērbis arī E. Pupiņu un viņas drēbes, kā arī palagu un dvieli, ar ko noslaucījis asinis no sienām, salicis somā koridorā.
Pēc notikušā viņš uzturējies gan dzīvoklī, gan ārpus tā. Kad bijis dzīvoklī, vienkārši sēdējis, skatījies sienā un smēķējis vienu cigareti pēc otras. J. Gaigals no E. Pupiņas telefona arī atbildējis uz viņas māsas īsziņām, lai novilcinātu brīdi, kad kāds uzzinās par notikušo.
Trīs dienas pēc izdarītā - 18. maija vakarā - J. Gaigals beidzot izlēmis atzīties notikušajā. Pirms tam aizgājis ciemos pie sava brāļa, jo pirms padošanās policijai vēlējies sastapt ģimeni. No Valmieras atbraucis viņa tēvs - arī jurists -, un, kad puisis viņiem atzinies nodarītajā, ģimene bijusi šokā. Ap pulksten 23 tēvs pats viņu aizvedis uz policijas iecirkni.
E. Pupiņas vecāki iepriekš medijiem bija pauduši bažas, ka izmeklēšana norit pavirši un tiek speciāli novilcināta. Bažas radīja arī fakts, ka izmeklētāja lietu bija aizmirsusi nodot prokuratūrai pirms došanās atvaļinājumā, tādēļ iespējamo slepkavu nācās atbrīvot no apcietinājuma. Tomēr tagad, kad lieta nonākusi tiesā, neviens atbildību mīkstinošs apstāklis J. Gaigala rīcībā nav atrasts. Tieši otrādi - par atbildību pastiprinošu apstākli atzīts fakts, ka nozieguma izdarīšanas brīdī viņš bijis alkohola reibumā.