Analizējot EM priekšlikumus, rodas priekšstats, ka valsts vēlas uzlikt uzņēmējiem par pienākumu pildīt funkciju, kas vismaz daļēji būtu jāpilda valstij pašai - proti, pārbaudīt klientu maksātspēju, vienlaikus nenodrošinot ar iespēju to izdarīt. Šobrīd nav vienota valsts līmeņa reģistra, kur to varētu izdarīt, bet pieņemu, ka nevienam no komersantiem nav nedz vēlmes, nedz vajadzības izsniegt kredītus cilvēkiem, kas nespēj tos atmaksāt. Tajā pašā laikā banku kreditēšanas nozarē ir izveidots vienots valstiska līmeņa reģistrs, kurā bankas var pārbaudīt konkrētā cilvēka maksātspēju. Tas savukārt nozīmē, ka tiktu pārkāpts vienlīdzības princips, jo diviem komersantiem, kas darbojas kreditēšanas nozarē (piemēram, bankas un lombardi), valsts ir uzlikusi vienādus pienākumus, bet tikai vienam no tiem (bankām) šāda valstiski nodrošināta sistēma ir radīta un pieejama Kredītu reģistra izskatā. Šī iniciatīva var tieši aizskart arī samērīguma principu.
Izvērtējot konkrētos priekšlikumus detalizētāk, svarīgi ir minēt priekšlikumus par maksimālās gada procentu likmes noteikšanu, nokavējuma procentu ierobežošanu un līgumsoda pilnīgu atcelšanu. Šie punkti principā aizskar personas tiesības uz īpašumu, līdz ar to komersantiem visdrīzāk būs iespēja šīs tiesības aizstāvēt Satversmes tiesā, kas vērtēs, vai tiesības uz īpašumu ir aizskartas samērīgi un ko sabiedrība iegūst no šā aizskāruma (ierobežojuma).
Atkārtoti uzsveru - piekrītu tam, ka nozare jāregulē. Uzskatu, ka tam piekritīs arī paši komersanti, jo viņi tikai iegūs no adekvāta nozares regulējuma. Jautājums ir - cik valsts ir spējīga šo konkrēto nozari sakārtot ar tiem līdzekļiem, kas pašlaik ir tās rīcībā? Uzskatu, ka šādi līdzekļi ir un tie vienkārši jāizmanto saprātīgi, nevis jāpieņem tādi grozījumi, kas ir pārmērīgi un aizskar demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējos tiesību principus. Kā piemēru saprātīgam regulējumam var minēt sistēmu banku kreditēšanas nozarē. Iespējams, jādomā par nebanku kreditēšanas nozares pārraugošās institūcijas kapacitātes stiprināšanu vai jānodod šī funkcija kādai citai valsts institūcijai, kura jau pašlaik šādu uzraudzību spēj veikt, piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijai. Tāpat noteikti var ieviest vienotu valstisku maksātspējas reģistru, kas pieejams arī nebanku kreditētājiem, lai, izsniedzot kredītu, uzņēmumi varētu pārliecināties, ar kādu klientu viņiem ir darīšana.
Valsts iekasē no šīs nozares komersantiem prāvus līdzekļus, bet valsts atdeve kontrolē un uzraudzībā ir pat ļoti minimāla. Tā vietā, lai nozari saprātīgi sakārtotu un uzraudzītu, EM faktiski piedāvā pārlikt valsts pienākumus uz komersantu pleciem.
*Latvijas Universitātes profesore